18 °C
Sazin kurā gadā valdošām partijām ieplānots kupli apmeklēts bankets par godu administratīvi teritoriālās reformas (ATR) noslēgšanai.
Līdz tam daudz ūdeņu aizskries, svinības droši var nolikt atjaunotajā "Sēnītē", kad iecienīto jauko restūzi Raganā kapitāli izremontēs. Tikmēr Latvijā tās apdzīvotāji no Pāvilostas Dzintarjūras krastā līdz pat Zilupei pie krievu robežām ceļ trauksmi par notikušo pārmaiņu kvalitāti. Jūtot līdzcilvēku sāpi un izmantojot likuma atvēršanu, lai saskaņā ar Satversmes tiesas nolēmumu pievienotu Varakļānu pašvaldību Madonas novadam, aktivizējušās partijas, kuras spēku smeļ un vēlētāju balsis lasa labības zonā, maizes klētīs, tālienē no Rīgas.
Tās ir Latvijas Zemnieku savienība, kam jāluncina aste, kā lauki pasvilpj, un "Apvienotais saraksts", kura sastāvdaļa Latvijas Reģionu apvienība vienmēr jutusies zinīga novadu pārvietošanā.
Reformas tēvi, ievērojamie "Latvijas attīstībai" kartogrāfi, VARAM ministri Juris Pūce un Artūrs Toms Plešs agrākās 119 pagasta pikucīšos sadalītās, mazo tēva novadiņu druskās izsmērētās, rajonu ņukās sastūķētās teritorijas saplūdināja 43 lielāka izmēra pašvaldībās ar ne mazāk kā 12 000 iedzīvotājiem un attīstības centru. Tā likās pareizi, attiecinot uz sīko novadu večiem, kuru gultas kājgalis iestiepjas kaimiņa teritorijā. Koncentrējot administrāciju dūrē, būšot pieejamāki kvalitatīvāki pakalpojumi, noņems bremzes izrāvienam ekonomiskajā attīstībā, optimizējot pārvaldi, būs pamatīgs resursu ietaupījums – apsolīja ieeju paradīzē. Diemžēl elementāri pārzīmējot karti un piemērojot veco padomju rajonu iedalījuma fasonam, novadu reformas konstruktori absolūti nerespektēja un ignorēja cilvēku viedokli. Ņurdēšanu un pīkstēšanu neņēma vērā. Daudzkur aptaujās pat 95% iedzīvotāju bija pret teritoriāliem pārkārtojumiem, bet
šādi balsojušos vienalga pārdeva kā dzimtcilvēkus īpašumā, Latvijā pastāvot verdzības formai, kad Rīgai ir noteicošais vārds un viss labāk zināms nekā vietējiem.
Vēlētāju dusmas par neieklausīšanos ir gluži dabiska reakcija. Ka ar brīvu cilvēku brīvā valstī domām nedrīkst nerēķināties, pierādīja 2022. gada nacionālās vēlēšanas, kad ar reformētājiem nepagarināja īres līgumu par Jēkabielas nama telpām un nosūtīja "Attīstībai" partiju trimdā ārpus Saeimas.
Aizvadītos trīs gados pēc pārmaiņām jaunizveidotās teritorijās uz āru izspraukušies īlenu asumi un parādījušies defekti. Ne visur, bet vietumis pakalpojumi attālinās no cilvēkiem reizē ar varu. Ne katra pašvaldība domā par nomalnieku vajadzībām.
Šur tur vērojama apdzīvoto vietu nesaderība, jaunā savienībā mīlestības romāns nav izdevies, sociālekonomiskā situācija pasliktinājusies,
un uz attīstības centru ir neparocīga braukšana. Labvēlīgāku attieksmi pret ATR neveicina apstāklis, ka 10–12 pašvaldības nonākušas kritiskā finansiālā stāvoklī. Nav bijis segums reformas tēvu solītajam par palīdzību ar līdzekļiem un ceļu remontos. Bailēs par pārāk lielām municipālajām pilnvarām turpinās tālāka centralizācija, kad birokrātiskā mašinērija Rīgā drīz noteiks, cik daudz un bieži lauciniekam jāiet uz mazmājiņu, un visu normēs tūkstoš aizliegumos, lai – bīsties Dieva! – kādā atsevišķi ņemtā teritoriālā vienībā nesāktu dzīvi pēc šariata likumiem vai aizliegtu partiju sistēmu, izsludinot vadonību pēc dr. Ulmaņa parauga. Neapmierinātība sakritīgi iezīmējas ar Izglītības ministrijas veikto mazo skolu ciet slēgšanu, aizvērtiem doktorātiem, aptiekām, pasta nodaļām, tautas namiem – kad cilvēkiem jādzīvo kā alā. Atsakoties no savā ciemā sakņotās kultūras un izglītošanās, Ogres mēra Egila Helmaņa raksturojumā – kur slēdz skolu, pēc gadiem dzīve pazūd.
Krātās oglītes zem reformas pelnu kaudzes gruzd.
Novados notiek balsu vākšana, Kandava, Roja, Ikšķile, Carnikava, Ozolnieki vēlas atgūt pašvaldības statusu, Babīte negrib kopdzīvi ar Mārupi, joprojām nedziest sapnis par Sēlijas novadu – jo ar prez. Levita dāvināto, bet nefinansēto vēsturiskās zemes statusu ir par maz. Tas būs baismīgs skelets ZZS skapī, ja laucinieku vēlmes atstās novārtā, bez politiķu intereses. Nonsenss turpināt uzspiesto kopdzīvi četrgadi pēc nākamā gada pašvaldību vēlēšanām. Valdības partneru vienotībnieku un "Progresīvo" deguniem lauku dominējošā kūtsmēslu smaka ir nepanesams un neeiropeisks parfīms. "PRO" elektorātam pievilcīgāka šķiet palestīniešu, bēgļu, kritušo sieviešu, LGBTQ kopienas piederīgo, nevis provinces pāķu aizstāvība. ZZS kolēģi ir ar mieru paknibināties ap reformu – ne vairāk. Kartogrāfs Pūce pastāv, lai esošā modeļa dzelzsbetona konstrukcija ir saķēdēta uz astoņiem gadiem, tikai tad varēs novērtēt ATR pozitīvo iznākumu. Taču cilvēkiem uz zemēm nav jāstāv gaidītāju rindā. Uzņēmīgāk patrokšņojot perifērijā, pēc pirmajiem blīkšķīšiem pilsētu politiķi saslapinās biksiņās.
