Ginta Zilbaloža tēvs: Es sevi redzu Gintā, mēs esam visai līdzīgi

Kamēr Losandželosā (ASV) 5. janvārī norisinājās "Zelta globusa" balvu pasniegšanas ceremonija, Latvijā bija nakts. Bet animācijas filmas "Straume" režisora Ginta Zilbaloža vecāki – Gints Zilbalodis un Dace Zēģele – palika nomodā, lai televīzijas ekrānā skatītu, kā sokas viņu dēlam. Un nomoda nakts bija tā vērta – dēls saņēma vienu no nozīmīgākajām kino balvām pasaulē.

Vairāk nekā pussimts balvu

Sekot līdzi jaunumiem par filmas "Straumes" gaitām un panākumiem pēdējos mēnešos Ginta vecākiem ir kļuvusi par ikdienu. Kā abi vērtē šo uzmanību? Gints vecākais teic, ka no tās nav iespējams izvairīties. Viņi abi, protams, ir priecīgi, bet Dace jūtoties arī satraukta un raizējoties par dēlu, kurš ir nonācis pasaules uzmanības centrā un ierauts notikumu virpulī. Kad filma vēl bija tapšanas procesā, režisora vecāki, tāpat kā pats Gints Zilbalodis, nedomāja par balvām. Galvenais bija, vai filma spēs uzrunāt skatītājus un vai tās stāsts būs saprotams. Bet neviens nevarēja iedomāties, ka filma izraisīs šādu rezonansi pasaulē.

Kā saskaitījis režisors Gints Zilbalodis, "Zelta globuss" bija jau 50. balva filmai. Drīz pēc tam panākumu sarakstam pievienojās vēl vairākas godalgas, 10. janvārī to skaits sasniedza 54. Pagājšpiektdien tika izziņoti Latvijas Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" pretendenti, un šajā konkursā "Straume" saņēmusi septiņas nominācijas.

Animācijas sensācija – tā Gintu Zilbalodi dēvēja jau pirms pirmā lielā panākuma, 2019. gadā viņa debijas pilnmetrāžas animācijas filma "Projām" ("Away") saņēma galveno balvu Eiropas animācijas festivālā Ansī. 

"Projām" ir stāsts par puisi un putniņu, kuri ar motociklu ceļo pa mistisku salu, mēģinādami nonākt mājās un aizbēgt no tumšā gara, kas seko viņiem pa pēdām. Pēc šīs filmas Gints ķērās pie stāsta par Kaķi, kurš lielu plūdu laikā spiests pamest mājas un patverties nelielā laivā kopā ar citiem dzīvniekiem. Nu "Straumes" panākumi visā pasaulē liek vēl vairāk interesēties – kas ir šī stāsta režisors.

Filmas "Straume" komanda. 

Foto: Gints Zilbalodis/X

Kopā piecus gadus

"Latvijas Avīze" šoreiz iztaujāja Ginta Zilbaloža vecākus – Daci Zēģeli un Gintu Zilbalodi senioru. Kādas ir viņu mīļākās atmiņas no filmas tapšanas procesa? Grūti izvēlēties, jo viņi ir bijuši blakus dēlam visus piecus gadus. Ginta tēvs uzsver, ka filmas veidošanas process bija ilgs: "Pa to laiku ir mainījusies gan pasaule, gan mēs paši. Apbrīnoju dēla neatlaidību un spēju strādāt bez brīvdienām." Nesaistīti ar šo filmu, Ginta tēvam īpaši atmiņā laiks par dēla pirmajiem režijas gadiem, kad tika uzņemta viņa īsfilma "Aqua". Arī tās galvenais varonis ir pelēks kaķis, turklāt filmas sižets nedaudz atgādina "Straumi". Gints vecākais toreiz strādājis kinoteātrī "Forum Cinemas" par kinomehāniķi, tādēļ viņam bija iespēja dēla īsfilmu testēt tukšā kinozālē uz lielā ekrāna. Viņš atminas, ka sajūta bijusi neaizmirstama – redzēt gala produktu un dzirdēt filmas skaņu celiņu šādā formātā.

Režisors Gints Zilbalodis sarunās ar žurnālistiem stāsta, ka "Straumes" galvenais varonis, patstāvīgais un individuālistiskais Kaķis, ir apzināti veidots līdzīgs pašam animatoram. 

Gints sevi saredz kā vienpati, jo visas iepriekšējās filmas viņš ir veidojis viens: scenāriju, režiju, producēšanu un kadrējumu. Līdzīgi kā Kaķim, arī Gintam šis bija ceļojums nezināmajā – darbā ar komandu. 

Vaicāju, vai arī vecāki sevi atpazīst filmas "Straume" tēlos. "Drīzāk es sevi redzu Gintā, jo man liekas, ka mēs esam visai līdzīgi. Tādēļ sevi saredzu arī viņa filmu tēlos," pārdomās dalās Dace. Ginta tēvs secina, ka katrs tēls – Kaķis, Suns, Kapibara, Lemurs, Sekretārputns – ir ļoti atšķirīgs, bet viņš sevi saredz visos varoņos: "Es nevaru izvēlēties tikai vienu dzīvnieku, jo daļiņu sevis saredzu katrā no viņiem. Vienu brīdi esmu viens, bet citā brīdī – cits; esmu visi tie dzīvnieki kopā. Katram cilvēkam ir vairākas identitātes, kas iznāk dažādos brīžos. No rīta pamostos kā viens, bet vakarā aizeju gulēt kā cits."

Melnais kaķis, kas atnesa laimi

Latviešiem ir ticējums: ja pār ceļu pārskrien melns kaķis, jādodas atpakaļ vai jāpārspļauj pār kreiso plecu, lai gājēju nepiemeklē nelaime. Tomēr daudzi cilvēki šo māņticību noraida un uzskata, ka melnie kaķi nes veiksmi. Melno kaķu māņticības kults Latvijā ir plaši izplatīts. Vaicāju Dacei un Gintam vecākajam: kāpēc "Straumes" kaķis ir melns? Viņi labo šo apgalvojumu, skaidrojot, ka kaķis patiesībā ir tumši pelēks, bet izskatās melns. Turklāt tumši pelēkā krāsa ir piemeklēta, lai kaķis nepazustu uz raibajiem foniem.

Filmas "Straume" galvenā varoņa prototips ir Zilbaložu ģimenes pelēkais kaķis Oigars.

Foto: Foto no privātā arhīva.

Filmā būtiska loma ir dzīvniekiem un dabas procesiem, skaņām, kas liek domāt, ka arī Ginta dzīvē dabai ir liela nozīme. Dace uzskata, ka daba ir neatņemama cilvēka dzīves sastāvdaļa: "Tā vienmēr ir apkārt, un mēs tajā dzīvojam." 

Viņa ir mācījusi saviem bērniem pamanīt, cienīt un mīlēt dabu. Arī Gints vecākais piebilst, ka dzīvniekus var tikai mīlēt. Arī viņam dabas klātbūtne ir ļoti svarīga.

Pirmā filma, uz kuru Dace aizvedusi divgadīgo Gintu, bija "Karalis Lauva". Viņi paspējuši filmu noskatīties tikai līdz brīdim, kad antilopes ielenca lauvēnu Simbu. Mazajam Gintam šī aina šķita pārāk biedējoša un dramatiska, tādēļ viņi izgājuši no kinozāles. Bērnībā Gints bijis kaislīgs "Pixar" studijas (ASV filmu studija, kas ir radījusi "Rotaļlietu stāstu" un "Meklējot Nemo") filmu fans. Vēlāk viņš iepazinis japāņu animācijas filmas, un viņa pirmā filma "Projām" ir iedvesmota no japāņu animāciju filmu studijas "Ghibli Studio" kinodarba "Sarkanais bruņurupucis".

Mākslinieki vairākās paaudzēs

Vecāki stāsta, ka Ginta interese par kino parādījusies jau agrā bērnībā, kad viņš sācis eksperimentēt ar filmu veidošanu – lēnām un nemanāmi. Viņš vienmēr esot skatījies daudz un dažādas filmas, dažkārt pat vairākas reizes. Dace spriež, ka Gints izvēlējās veidot animācijas filmas, jo tajās ir plašākas iespējas fantāzijai un radošai pašizpausmei. 

"Pieļauju, ka, skatoties filmas, dēls saprata, ka tas ir veids, kā arī viņš var izstāstīt savu stāstu," 

atzīst Ginta tēvs. Arī Gintam vecākajam patīk skatīties filmas, lai gan agrāk viņš to darījis biežāk. Viņam patīk dažādi žanri – no komēdijām līdz šausmu filmām un dažādiem seriāliem.

Zilbaložu ģimenē visi ir mākslinieki. Dace ir gleznotāja, bet Gints vecākais strādā kā dizainers. Kā pirms dažiem gadiem Dace Zēģele atklājusi intervijā žurnālam "Ir", dēls iznākot mākslinieks ceturtajā paaudzē – vecvectēvs Roberts Zilbalodis bija scenogrāfs, tēvs Gints Zilbalodis seniors ir metālmākslinieks, viņa pati gleznotāja. Ginta māsa Dārta beigusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu. Gints juniors absolvējis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu.

Dace domā, ka viņu mākslinieciskā darbība ir ietekmējusi Ginta profesijas izvēli: "Mums radošums vienmēr ir bijis norma un nepieciešamība visās lietās." 

Abi uzskata, ka bērni, dzīvojot kopā ar vecākiem, ir vērojuši viņu pieeju dzīvei un mākslai, mācoties un pārņemot vērtības. Bet dēlam iedvesma nākot no visa, kas notiek apkārt. 

Turklāt ģimenē zināšanu un padomu apmaiņa ir ierasta lieta. Dacei ir svarīgi, ko Gints domā par viņas gleznām, un viņa cer, ka dēlam ir nozīmīgs viņas viedoklis par filmām.

Skatiet filmu uz lielā ekrāna!

Vecāki ir patiesi priecīgi un lepni par dēla sasniegumiem. Tomēr Gints vecākais uzskata, ka šis apbalvojums pats par sevi daudz nenozīmē, ja tas netiek izmantots, lai attīstītu kino industriju Latvijā un piedāvātu izaugsmes iespējas jauniem režisoriem, piemēram, sniedzot finansējumu filmu izveidei. Viņaprāt, šobrīd visas durvis ir vaļā, jo ārzemēs sāk ievērot Latvijas vārdu un rodas interese par mūsu valsti un šo filmu. Kādā intervijā Matīss Kaža izcēla, ka šī pieredze komandai ļāvusi saprast, kā lietas notiek Holivudā un starptautiskajā kino vidē. Ginta tēvs uzskata, ka šī pieredze ir nenovērtējama visai komandai, jo viņi ir nokļuvuši sabiedrībā, kurā nav viegli iekļūt. Vecāki cer, ka šī atzinība pavērs plašākas iespējas Latvijas kino veidotājiem. 

"Straumes" saņemtā balva esot apliecinājums, ka vajag uzdrošināties un izvirzīt augstus mērķus. 

Un Dace uzskata, ka "Zelta globusa" saņemšana nevis pārraksta Latvijas kino vēsturi, bet gan turpina to veidot.

"Aicinu cilvēkus noskatīties filmu uz lielā ekrāna, jo mājās reti kuram būs iespēja iegūt tādu pašu pieredzi. Kinoteātris ir palikusi kā viena no pēdējām vietām, kur varam nolikt telefonu malā un iegrimt stāstā. Šo filmu vajadzētu skatīties kinoteātrī tieši tādēļ, lai izjustu un sadzirdētu skaņas un attēlu harmoniju. Lai cik kvalitatīva būtu audio kvalitāte datoram vai televizoram, daļa muzikālā pavadījuma būs pazaudēta," iesaka Ginta tēvs.