Pilnmēness Daugavpilī. Iestudējuma "Reiz pilnmēness zilgajā gaismā" recenzija

Daugavpils teātra jaunākā iestudējuma "Reiz pilnmēness zilgajā gaismā" aktieri skatītāju nepieviļ un dinamiskās epizodēs pat sasniedz atzīstamu spēles kvalitāti

Pilnmēness naktīm piemīt ne tikai vilinoša burvība, bet arī savdabīga ietekme uz mūsu maņām, kas neizslēdz gaisīgu parādību vizualizēšanos atsevišķos cilvēka apziņas slāņos. Dzīvē to ir tikpat kā neiespējami pierādīt, toties teātrim tas nesagādā nekādas grūtības. Neticat? Noskatieties Daugavpils teātra jaunāko iestudējumu un ieraudzīsiet ne vien to, kas var notikt pilnmēness zilgajā gaismā, bet arī žilbinošu šādas parādības iemiesošanos Merilinas Monro eleganti sievišķīgajā tēlā. Uzreiz arī piebildīšu, ka Zandas Mankopas plastiskā iejušanās Merilinas lomā ir viens no lielākajiem izrādes pievilcības avotiem, kas atsauc atmiņā laikus, kad sievietes vēl pieturējās pie kaut kādiem skaistuma ideāliem un nebija pakļautas feministiskās ideoloģijas nomācošajam spiedienam.

Ar Pītera Kviltera dramaturģiju cītīgāki teātra apmeklētāji mazliet jau būs pazīstami – 2011. gadā "Austrumu robežā" parādījās viņa luga "Dueti", 2014. gadā Valdis Lūriņš Nacionālajā teātrī iestudēja komēdiju "Žilbinoši", bet 2023. gadā daugavpilieši piedāvāja lugas "Sniega gūstā" versiju. 1965. gadā dzimušais britu dramaturgs pasaules teātros ir visai pieprasīts autors, viņa darbi ir tulkoti un izrādīti vairāk nekā četrdesmit valstīs un piedzīvojuši gan savus veiksmes stāstus, gan atsevišķas nominācijas prestižām balvām. Kvilters pats saka: "Vēlos, lai manas lugas aizkustina. Tēmas, kas aizkustina, ir mīlestība, attiecības, ambīcijas, sapņi utt., un tās es arī izvēlos." Luga "Merilyn & Me" pasaules pirmizrādi piedzīvoja tikai pagājušajā gadā Varšavā, taču Herberts Laukšteins ieceri par tās iestudēšanu ir lolojis jau kopš Liepājas laikiem un beidzot to ir piepildījis Daugavpils teātrī.

Izvēloties savam iestudējumam lugas otro nosaukumu – "Reiz pilnmēness zilgajā naktī", režisors, maskējoties aiz viegla sentimenta plīvura, nedaudz izmaina akcentus un cenšas skatītāja uzmanību pārcentrēt no komēdijas par ekscentriskiem uzvedības modeļiem, kas palīdz tikt galā ar vientulību, uz ģimenes neatsveramo lomu dabiskajos novecošanas procesos.

Egils Viļumovs (Skots), Marģers Eglinskis (Harijs), Kristīne Veinšteina (Eimija).

Foto: Gatis Timofejevs/Publicitātes

Pēc sievas nāves Harijs milzīgajā lauku mājā jūtas vientuļš, ar bērnu retajiem apciemojumiem nepietiek, lai atvairītu sajūtu, ka dzīve slīd garām un atlikušie gadi paies, noskatoties, kā tas notiek. Mēģinot šo depresīvi apcerīgo noskaņojumu labot, Harijs ir sācis sarunāties ar Merilinas Monro plakātu, kuru viņam kādreiz tālredzīgi ir uzdāvinājusi sieva, jo abi savulaik ir jūsmojuši par aktrises filmām. Šajās sarunās uz skatuves nosacīti materializējas Merilinas tēls, kas ar savu neizsmeļamo vitalitāti pauž atbalstu Harija dzīves pozīcijai. Izrāde sākas ar uzsvērti nostalģisku Harija monologu, kurā Marģers Eglinskis cenšas iejusties sava varoņa situācijā caur režisora piedāvāto prizmu. Ar nelielu iešūpošanos un teksta straujā plūduma piebremzēšanu aktierim to arī izdodas panākt, taču šāds lomas traktējums deformē komēdijas karkasu un rada mizanscēniskas problēmas, kuras režisoram pēcāk neizdodas pārvarēt.

Ieradušies uz kārtējo vizīti nedēļas nogalē, bērni, protams, ir pārsteigti par tēva uzvedību un sarunās ar viņiem neredzamo Merilinu saskata mentālas novirzes simptomus. Turklāt viņus vēl sanikno tēva lēmums pārvākties uz dzīvi pilsētā un pārdot māju, kurā viņi pavadījuši savu bērnību. Steidzīgi kaut kas ir jādara, un risinājuma meklējumos scenogrāfijas rēnajā telpā apgriezienus uzņem komisko izdarību juceklis, kas atklāj pa kādai spilgtākai cilvēka dabas iezīmei iesaistītajos personāžos, viņu attiecībās un rīcības motivācijās. Karjeras zemākajos stāvos iestrēgušais tehnoloģiju adepts Skots (Egils Viļumovs) savu neapmierinātību ar dzīvi slēpj aiz augstprātīga intelektuāļa maskas un meklē emocionālu un finansiālu atbalstu pie tēva. Enerģiskā seksa kulta pielūdzēja Eimija (Kristīne Veinšteina) jūt nepieciešamību regulāri atrādīt tēvam savus mīlestības objektus, lai uzturētu pārliecību, ka ar viņas dzīvi viss ir kārtībā. Bet viņas izredzētais bodībilders Maksis (uzteicama Jevgeņija Mihailova aktieriskā parodija) cer iegūt tēva simpātijas, lai iestūrētu laulības ostā ar Eimiju. Cilvēka eksistences paradokss ir tāds, ka mēs vienlaikus meklējam gan tuvību, gan neatkarību, un šajā gadījumā tēva mājas ar visām atmiņām ir tā vieta, kurā dvēsele atjauno līdzsvaru starp abiem vektoriem. Mēs visi pēc tā tiecamies, un Herbertam Laukšteinam ir taisnība – "tas, ko vajag, ir laba ģimene".

Dziļākā būtībā lugas varoņu drudžainā un impulsīvā rīcība izrādē uz to arī tiek vērsta, taču autora piedāvātais komisko epizožu savirknējums ir ievirzīts mazliet citādā gultnē un fokusējas uz virpuļiem, kas izceļ Harija un viņa iztēlē mītošās Merilinas fenomenu kā vienu no cilvēka psihes īpatnībām. No malas tas varbūt reizēm izskatās komiski un racionālam prātam to ir pagrūti pieņemt, bet vienlaikus šāda iztēles palīdzība emocionālās stabilitātes nodrošināšanai ir ļoti aizkustinoša un vienīgi cilvēciskām būtnēm piemītoša. Ne velti Harijs bez Merilinas plakāta nav ar mieru pārvākties pie bērniem un fināla ainā ieaustā horeogrāfiski estetizētā atvadīšanās no Merilinas izrādē kļūst par tādu kā sentimentālo emociju kulminācijas momentu, kas iegulst atmiņā ar pilnmēness zilgano spīdumu.

Kā jau komēdijās parasts, lugas personāži tekstā ir iezīmēti kā vairāk vai mazāk atpazīstami tipāži, kuru uzvedība un reakcija negaidītā situācijā raisa komisku efektu. Skatuvisko tēlu veidošana saskaņā ar režisora iecerēm izrādē ir un paliek atkarīga no aktieru veikuma, kuram vērtību piešķir skatītājs. Neraugoties uz atsevišķiem klišejiskiem mizanscēnu risinājumiem, Daugavpils teātra aktieri savu skatītāju nepieviļ un dinamiskās epizodēs pat sasniedz atzīstamu spēles kvalitāti. Zināmas grūtības, kas asāk izpaužas temporitma noslīdējumos, ir saistītas ar režisora vēlmi izrādes vēstījumam piešķirt "ģimenes izšķirošās lomas" statusu, jo tas prasa pamatīgāku iedziļināšanos tēlu raksturos un psiholoģijā. Situāciju straujā maiņa komēdijā tādu iespēju īsti nepiedāvā un nedod aktieriem izdevību atklāt, kā domāšana ietekmē emocijas un kādu iespaidu jūtas atstāj uz domāšanu. Līdz ar to izrāde kopumā vairāk atgādina tādu kā atjautīgos sadzīves dialogos iepītu stenogrammu par dīvaino atgadījumu ar Hariju un Merilinu, kuru nešaubīgi varētu papildināt ar Junga atziņu, ka "ģimenes dzīves problēmas nekad nav atrisināmas uz visiem laikiem un to eksistences jēga ir tajā, lai mēs pie tām nepārtraukti strādātu".

P.S. Nopietnas bažas šodien rada Daugavpils teātra neizprotamā repertuāra politika. Ja nospēlē vienu pirmizrādi un nākamo ieplāno tikai pēc mēneša, nedodot iespēju aktieriem iespēlēties, pieslīpēties un iejusties izrādes gaisīgajā atmosfērā, iestudējums var vienkārši sabrukt. Tā ir izšķērdīga un bīstama tendence.

Egils Viļumovs (Skots), Kristīne Veinšteina (Eimija).

Foto: Gatis Timofejevs/Publicitātes

Uzziņa

"Reiz pilnmēness zilgajā gaismā" iestudējums Daugavpils teātrī

• Režisors Herberts Laukšteins, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmumākslinieks Gatis Timofejevs, horeogrāfe Irina Bogeruka, gaismumākslinieks Mārtiņš Feldmanis, lugas tulkojuma autors Uģis Segliņš.
• Lomās: Marģers Eglinskis, Egils Viļumovs, Kristīne Veinšteina, Jevgeņijs Mihailovs, Zanda Mankopa.
• Nākamā izrāde: 17. aprīlī.