Potenciālajiem uzņēmuma "Vivi" klientiem, vilciena pasažieriem, pirms pāris nedēļām televīzijā translētā preses konferencē, vērojot Čehijas uzņēmuma "Škoda Vagonka" pārstāvjus, garīgais nokrita uz nulles. 

Kā varēja spriest pēc abu sadrūvējušos čehu cieši sakniebtām lūpām, krunkās sarauktām pierēm un nodurtā acu skatiena, vagonbūves ģēniji saprata, ka Latvijai uzmeistarojuši brāķus, lūžņus, hlamus, īstu vilcienkatastrofu. Kā pieredzes bagātiem inženieriem varēja gadīties iešmugulēt neejošus vilcienu sastāvus Latvijas dzelzceļa pasažieru pārvadāšanai, vai pie vainas ir krāpniecība, nemākulība, nohalturēšana vai kas cits, lai skaidro atbildīgie dienesti.

Ilgus gadus jau no čukčukbānīša laikiem bija pieņemts uzskatīt, ka dzelzceļa transports ir drošākais, uzticamākais pārvietošanās veids un pēc vilciena pienākšanas, atiešanas stacijā var regulēt pulksteni. Tas notika dzelžaini pēc grafika satiksmes drošības ievērošanai uz sliežu ceļiem. Jebkura novēlošanās bija pielīdzināma ārkārtas situācijai ar iedegtām sarkanām luksofora ugunīm un nepaceltiem semaforiem. Tas nemainījās, vai gāja sutas dampji, vai skrēja Rīgas vagonrūpnīcā ražota električka – vilciens elsdams, pūsdams lauzās cauri kupenām, šķīdoņiem, lietiem.