Apburtais princis Latvijas dabā

Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) jau vairākus gadus pavasaros rīko abinieku aizsardzības pasākumu "Misija krupis – izglāb princi!", un šogad tai tiks pievērsta īpaši liela uzmanība, jo parastais krupis (Bufo bufo) ir izvēlēts par šā gada dzīvnieku.

Krupji atšķirībā no vardēm nedzīvo ūdenstilpēs, taču, lai vairotos, ūdens tiem ir neaizstājams, tādēļ krupji pavasaros masveidā dodas uz nārstošanas vietām pie ūdeņiem. Daudzviet viņu ceļā ir mazākas un lielākas nozīmes autoceļi ar intensīvu satiksmi, kur liela daļa krupju, šķērsodami braucamo daļu, iet bojā, pakļūstot zem auto riteņiem.

Ģenētiski iekodēts ceļš

Letālu iznākumu uz ceļiem veicina arī krupju ķermeņa uzbūves īpatnības. Viņi nelec kā vardes, bet rāpo, tāpēc piecus sešus metrus plata ceļa šķērsošana šiem abiniekiem prasa pat desmit līdz piecpasmit minūtes, jo pārvietojas ar pārtraukumiem. Turklāt, tuvojoties automašīnām, krupji sajūt ceļa virsmas vibrācijas (briesmas) un sastingst. Tā nu atliek vien cerēt uz veiksmi, ka dzīvnieka atrašanās punkts netrāpīsies zem auto riteņa.

Lai neatstātu krupjus likteņa varā, dabas draugu uzdevums ir viņiem palīdzēt, pārnesot pāri ceļam virzienā, kuru tie jau uzņēmuši. Citādi nav iespējams krupjus pasargāt no drošas bojāejas, jo ģenētiski viņi tā iekārtoti, ka no savas dzīvesvietas pavasarī vienmēr dosies vairoties uz kādu ūdensbaseinu un rudenī mēros to pašu ceļu atpakaļ, lai ielīstu alās, pagrabos, māju pamatos un līdzīgās vietās un sastinguši pārziemotu. Krupji ir aukstasiņu dzīvnieki, kuriem ķermeņa temperatūra mainās atkarībā no apkārtējās vides.

"Sakarā ar pavasara un rudens migrāciju reti kuram krupim izdodas nodzīvot garu mūžu, taču, ja palaimējas uz ceļiem un arī izvairīties no tiem dzīvniekiem, kuriem šis abinieks ir ēdienkartē, piemēram, stārķiem, tad krupis var sasniegt pat iespaidīgo četrdesmit gadu vecumu," atklāj Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza zoologs Māris Lielkalns, piebilstot, ka pašiem gan nevajag mēģināt noskaidrot krupju dzīvildzes garumu, jo Latvijas likumi neatļauj tos turēt nebrīvē kā mājas mīluļus, bet kā labi kaimiņi dārzā lai dzīvo ilgi un laimīgi.

Glābšana palīdz uzskaitei

Krupju populācijas samazināšanos visbiežāk var izraisīt piemērotas dzīves vides izpostīšana – mežu izciršana, mitrāju nosusināšana, vides piesārņojums, lauksaimniecības intensifikācija un urbanizācija. Dažkārt šos abiniekus apzināti iznīcina arī neizglītoti cilvēki aiz nepatikas.

Tāds monitorings kā putniem par gada dzīvnieka parastā krupja izplatību Latvijā nenotiek, taču priekšstatu kaut daļēji iespējams gūt no "Misija krupis – izglāb princi!" atskaitēm, jo brīvprātīgajiem, kuri palīdz abiniekiem nokļūt nārstošanas vietās, ir jāaizpilda veidlapas par to, cik daudz krupju viņi pārnesuši pāri ceļam. 

"Šādi, gadu gaitā salīdzinot rezultātus, var secināt, kā klājas krupju populācijai kādā konkrētā vietā," 

uzskata zoologs.

DAP identificējusi vairāk nekā piecdesmit bīstamus ceļu posmus, tostarp Olainē, Talsu novadā (Valdgalē, Vaidē) un Smiltenes novadā, kur pavasaros un rudeņos krupjiem draud briesmas. Ik gadu krupju migrācijas laiks atšķiras. Tas ir cieši saistīts ar gaisa temperatūru – līdzko tā sasniedz vismaz +5 °C un laikapstākļi ir lietaini, pastāv liela varbūtība, ka krupji modīsies no ziemas miega un dosies nārstot.

Pērn krupju glābšanas akcijas rezultāti bijuši tiešām iespaidīgi, jo deviņās diennaktīs 190 brīvprātīgie izglābuši trīsarpus tūkstošus abinieku, un šogad labie darbi tiks turpināti. Lai piedalītos, var pieteikties Dabas aizsardzības pārvaldē, bet, protams, glābt krupjus iespējams arī bez pieteikšanās jebkurā vietā, kur rodas tāda nepieciešamība, vien vēlams par to paziņot DAP, lai varētu papildināt krupju migrācijas karti un pārnesto īpatņu skaitu.

Dārza labais gariņš

Parastais krupis ir viens no lielākajiem un visbiežāk sastopamajiem Latvijas abiniekiem. Pieauguša īpatņa ķermeņa garums ir 6–12 centimetri. Mātītes parasti ir lielākas un masīvākas nekā tēviņi. Kājas krupjiem ir īsas un spēcīgas, āda – sausa, raupja, ar kārpveidīgiem izaugumiem, kas ir būtiskākā atšķirība no vardēm, kurām gludā, glumā āda ļauj izspraukties ārā pat no cieša satvēriena plaukstā.

Parasto krupju krāsa var būt mainīga – no dzeltenbrūnas un pelēcīgas līdz tumši brūnai, taču vēders ir gaišāks. 

Latvijā sastopamas vēl divas krupju sugas – zaļais krupis (Bufotes viridis), kas vairāk atrodams pilsētvidē, un smilšu krupis (Epidalea calamita), kas atšķiras ar dzeltenu svītru pāri mugurai, bet konstatēts vien pāris vietās Latvijas piekrastē.

Parastais krupis ir plaši izplatīts Eiropā (izņemot Īriju, Skandināvijas ziemeļus un Vidusjūras salas, bet ne Sicīliju), Āzijas rietumdaļā un Āfrikas ziemeļrietumos.

Lielāko daļu dzīves krupis pavada uz sauszemes. Mīt lapkoku un skujkoku mežos, pļavās, krūmājos, dārzos, parkos un arī pilsētu zālienos. Visbiežāk uzturas mitros biotopos ar biezu zāli un lielākoties izvairās no plašām, klajām teritorijām. Savukārt laukos labprāt dzīvo māju tuvumā, jo spēj pielāgoties dzīvei cilvēka pārveidotos biotopos.

Krupis ir nakts dzīvnieks un dienā slēpjas vēsās, mitrās un tumšās vietās zem kritalām, akmeņiem, blīvas veģetācijas vai augsnes iedobumos. "Aktīvāks krupis kļūst vakaros un lietainā laikā, kad ķer kukaiņus un citus kaitēkļus ar garo, lipīgo mēli, kas piestiprināta mutes priekšdaļā un vērsta uz rīkles pusi – pavisam otrādi nekā mums, cilvēkiem. Tāpēc, atrodot krupi zemeņu dobē, nav jādusmojas. Tieši pretēji – jāpriecājas, jo viņš tur neēd zemenes, bet gan mielojas ar gliemjiem, mušiņām un citiem kaitniekiem, kam šīs ogas garšo," skaidro Māris Lielkalns. Viņš norāda, ka krupis ir gaļēdājs un barojas ar dažādiem sauszemes bezmugurkaulniekiem – ne tikai gliemjiem, bet arī sliekām, kukaiņu kāpuriem, vabolēm, tostarp kolorado. Lielākie krupji spēj norīt pat sīkus mugurkaulniekus, piemēram, peles. Cik dārza kaitēkļu viens krupis apēd vasaras sezonā, nav skaidri zināms, taču to ir tūkstošiem, tāpēc krupji ierindojami starp labākajiem dārzkopju palīgiem.

Inde un piepūšanās

Katru dzīvnieku daba apveltījusi ar dažādiem pielāgojumiem, lai tie spētu izdzīvot mainīgajos vides apstākļos un veiksmīgāk izvairītos no dabiskajiem ienaidniekiem. Viens no galvenajiem glābšanās paņēmieniem parastajam krupim ir pieplakšana un sastingšana. To būs pamanījis ikviens, pļaujot dārzā mauriņu un pēc tam ieraugot no nopļautā vāla izlienam kādu krupi, kuru zāles pļāvēja asmens nav skāris.

"Ja krupim grasās uzbrukt kāds biotopā dzīvojošs radījums, piemēram, zalktis, tad krupis piepūšas un izstiepjas, lai izskatītos milzīgs, un uzbrucējam zustu vēlme viņu apēst. 

Vēl jāpiemin, ka parastais krupis ir indīgs, jo viņam galvas sānos atrodas lieli, ovāli pieauss indes dziedzeri, kas piešķir rūgtu un citiem dzīvniekiem nepatīkamu garšu, bet sīkāki indes dziedzeri izkaisīti pa visu ādu. 

Tas gan nenozīmē, ka krupjus nedrīkst ņemt rokās. Tomēr, pārvietojot tos uz drošākām vietām, vēlams izmantot cimdus vai pēc tam rokas nomazgāt. Šī iemesla dēļ arī bučot cerībā, ka izrādīsies princis, šo abinieku nevajadzētu," smejas Māris Lielkalns.

Krupis krupim mugurā

Lai nārstotu, parastajiem krupjiem nepieciešamas ūdenstilpes ar stāvošu vai lēni plūstošu ūdeni, kuras sezonāli neizžūst. Līdz ar to vispiemērotākās vietas ir aizauguši dīķi, ar ūdeni piepildījušies karjeri, nelieli ezeriņi, grāvji un vecupes. Krupju tēviņi dzimumgatavību sasniedz trešajā, mātītes – ceturtajā dzīves gadā. Tēviņš nārsta laikā dzied, taču diezgan klusi un neizteiksmīgi (ne tā kā vardes), jo iekšējais skaņas rezonators ir neliels, bet vasarā par krupja klātbūtni liecina klusināta, krakšķoša skaņa, ko tas rada trauksmes brīdī.

Pavasara vairošanās laikā, kas ilgst tikai pāris dienas, bieži vērojams skats, ka krupji pārvietojas, esot viens otram virsū, cieši salipuši kopā. Augšpusē ir tēviņš, kurš parasti ir mazāks un nārsta laikā no mātītes atšķiras ar tumšbrūnām dzimumtulznām priekškāju iekšpusē. Tas ir spēcīgākais partneris, kas bijis pārāks cīņā ar citiem tēviņiem par iespēju apaugļot ikrus.

Mātīte iznērš vidēji ap trīs tūkstošiem ikru, kas ir savirknēti 3–5 metrus garos pavedienos, kurus tā aptin ap ūdensaugiem vai nogrimušiem zariem. Kurkuļi (melni, ap trīsarpus centimetrus gari) izšķiļas pēc divām nedēļām un turpina attīstīties ūdenī vēl divarpus mēnešus, līdz pārvēršas par maziem (1,5 cm) krupīšiem, un tas notiek apmēram jūlija vidū. No iznērstajiem ikru tūkstošiem visu pārvērtību ciklu gan izdodas piedzīvot vien pāris simtiem, jo kurkuļi iet bojā, gan ūdenstilpēm izžūstot un pietrūkstot barībai, gan no dažādām slimībām vai vienkārši kāds tos apēd.

Dabas aizsardzības pārvalde jau vairākus gadus pavasaros rīko pasākumu "Misija krupis – izglāb princi!", aicinot pārnest krupi pāri ceļam virzienā, kuru tas jau uzņēmis.

Foto: Publicitātes

Mīti un patiesība

• Kopš sendienām ar krupi saistīti dažādi mīti, piemēram, par to, ka krupji zīž govs pienu un var aplipināt cilvēkus ar kārpām, taču šajos apgalvojumos nav ne kripatiņas patiesības. Krupis pieminēts arī latviešu tautasdziesmās, un zināmākā no tām ir par krupi, kurš nes ūdentiņu, kamēr sesks dara alutiņu. Pasakās krupis attēlots kā apburts princis, kura pārvēršanai atpakaļ par cilvēku vajadzīga patiesa mīlestība, tādēļ simboliski krupju glābšanas misijai dots nosaukums "Izglāb princi!".
• Krupis tautā saukts arī par rupuci un depi, senāk uzskatīts par Māras dzīvnieku. Krupja zīme (pazīstama arī kā Vēzītis un dubultais Jumis) tautas folklorā simbolizē neredzamo, bet intuitīvi tveramo šīssaules saikni ar viņsauli. Krupja zīme esot arī spēka, gudrības un zintniecības simbols un centrālā raksta zīme greznajās Latgales celu jostās.
• Latvijas Nacionālā dabas muzeja zooloģijas ekspozīcijā visu gadu būs apskatāma gada dzīvniekam parastajam krupim veltīta vitrīna.

Citi šā gada dabas simboli Latvijā

• Ģeovieta – Salaspils karsta kritene
• Augs – lācene
• Sūna – īssetas nekers
• Sēne – ametista bērzlapene
• Ķērpis – dzeltenais sienasķērpis
• Bezmugurkaulnieks – kolembola jeb lēcaste
• Gļotsēne – vīnogķekaru dzelksnīte
• Gliemis – Atlantijas maktrgliemene
• Koks – parastā ieva