Latvijas hokeja izlase šodien Slovākijā, Bratislavā, ar spēli pret Norvēģiju sāks pārbaudes turnīru.

Komandu laukumā tāpat kā pavasarī pasaules čempionātā vedīs 35 gadus vecais Latvijas valstsvienības kapteinis Kaspars Daugaviņš, kurš šosezon spēlē Slovākijas klubā Mihalovces "Dukla". Ar Kasparu saruna notiek vēlā vakarā, kad hokejistam aiz muguras bijusi ļoti gara diena. "Kā sāku septiņos no rīta, tā tagad astoņos tikai mājās. Treniņš, tikšanās, bija grāmatas "Sapņu komanda 2023" prezentācija. Foršs pasākums, vēlreiz var atcerēties pasaules čempionātu. Lai gan ir tā, ka mēs, spēlētāji, par to cenšamies nedomāt, ir jauna sezona un jauni mērķi, bet cilvēkiem līdz nākamajam pasaules čempionātam tas noteikti būs pirmais, kas nāks prātā izlases kontekstā," "Latvijas Avīzei" saka Daugaviņš. Viņam atkalredzēšanās ar komandas biedriem kā allaž raisījusi labākās emocijas. 

"Vienmēr patīkami sezonas laikā satikt džekus, būt starp savējiem, savā vidē mājās. Tagad var just, ka visiem ir lielāka ticība un pārliecība, gribam spēlēt vēl labāk. 

Gribēju spēlēt šajā pārbaudes turnīrā un, kad piezvanīja Harijs Vītoliņš un piedāvāja, bez minstināšanās piekritu. Treneri gribēja, lai šajā turnīrā esam diezgan jaudīgā sastāvā, taču ir arī tā, ka visi raujas uz izlasi, jo nav vairs tie laiki, kad kaut kas kādam ir garantēts, ir jācīnās arī par savu vietu komandā," uzskata izlases kapteinis.

Nācās pielāgoties

Pēc norvēģiem mūsējos piektdien gaida principiāla spēle pret Slovākiju, kuru pēdējos trīs gadus neesam uzvarējuši, piedzīvojot zaudējumus četros mačos pēc kārtas. Vaicāju, vai tas, ka Kaspars šosezon spēlē Slovākijā, viņam piešķirs papildu asumiņu. "Man ar slovākiem vienmēr bijušas principiālas spēles, tāpēc tas, ka pats tagad spēlēju šīs valsts čempionātā, neko daudz nemaina. Pēdējā laikā viņi mūs uzvar, pirms tam bija posms, kad mēs vairāk uzvarējām. Pasaules čempionātā viņiem zaudējām, taču beigās aizlikām kāju priekšā un viņi netika ceturtdaļfinālā. Slovāki noteikti par to gribēs revanšēties, domāju, ka viņi spēlēs agresīvi un mačs būs uz nažiem. Cik zinu, viņiem ir gana labs sastāvs, uzbrukuma līderi spēlē Zviedrijā, savās mājās noteikti vēlēsies uzvarēt, tāpēc mums būs jārāda sava labākā spēle," pārliecināts ir Daugaviņš, kura divi komandas biedri no Mihalovces ir izsaukti arī uz izlasi. Treniņos uzbrucējs tika iespēlēts kopā ar Rūdolfu Balceru un Oskaru Batņu, un viņu maiņai būs jārāda līderu sniegums.

Līderis Daugaviņš ir arī "Duklas" komandā, kuras rindās šosezon 25 mačos iemetis sešus vārtus un atdevis 19 rezultatīvas piespēles, 

Mihalovces vienībai turnīra tabulā esot trešajā vietā. Sākums Slovākijā tomēr nav bijis no vieglajiem. "Šī ir grūtākā līga, kurā esmu līdz šim spēlējis. Individuālā meistarība spēlētājiem nav tik augsta, kā bijusi citur, taču viņi to aizstāj ar nepiekāpīgu, netīru, fizisku, ātru un haotisku hokeju. Visas spēles ir tādas, ka līdz galam nesapratīsi, kas notiek laukumā. Visu laiku ir jāšancē un jācīnās, jo pēkšņi viss var ātri mainīties. Tur priekšroka ir ātrumam, agresīvai un pat netīrai spēlei, nevis taktiskajiem risinājumiem un gudrajam hokejam. Nācās pielāgoties. Pēdējā laikā gan komanda spēlēja labi, gan pašam individuāli gāja diezgan labi, tātad esmu atkodis, kā tur jāspēlē," sajūtās dalās Daugaviņš. Kopējais līmenis ir diezgan līdzvērtīgs, divas trīs komandas pēc rādītā snieguma var uzskatīt par līderēm, pārējās līdzvērtīgas.

Uzmana īpaši

Kad sezonas sākumā Mihalovces klubs izziņoja līguma parakstīšanu ar Latvijas izlases kapteini, viņš tika prezentēts kā līgas lielākā zvaigzne, taču pats viņš to izjūt citādi, jo neviens tur zvaigzni respektēt negrasās. "Zinu, ka žurnālisti runāja par mani kā zvaigzni, piesauca algu, kas esot augstāka par vidējo līgā. Bet mani tādā ziņā nerespektē, tieši otrādi, neļauj elpot, visu laiku cenšas būt blakām, sit pa kājām, provocē, cenšas neļaut saņemt ripu. Sezonas sākumā pats vairāk līdu uz vārtiem, bet ne man, ne mūsu maiņai, kurā ir amerikānis Čeiss Pīrsons un kanādietis Metjū Santoss negāja. Sapratu, kā labāk partnerus izmantot, jo viens ir ātrs, tehnisks, ar labu metienu, otrs augstas klases centrs. Cenšos to izmantot. Citreiz no viņiem piespēli atpakaļ dabūt gan ir grūti, taču maiņai iet labāk. 

Zinu, ka varu viņiem izveidot momentus, tāpēc man rezultatīvu piespēļu ir daudz vairāk. Kopumā Slovākijā ir labi. 

Par sadzīves apstākļiem vispār nevaru sūdzēties, no visiem ārzemju klubiem, kuros esmu spēlējis, te ir labākais variants. Man ir piešķirta divstāvu māja ezera krastā, ir jauna automašīna. Arī komandai viss nodrošināts, ģērbtuves, sadzīve augstā līmenī. Vienīgi ledus kvalitāte hallē pašvaka, iespējams, sliktākais ledus, uz kāda spēlēts, jo halle ir paveca. Uz spēlēm 80–90% tribīnes ir piepildītas. Kad sākām vairāk uzvarēt, arī cilvēku nāk vairāk. Pilsētā līdztekus hokejam ir profesionāla futbola komanda, kas spēlē Slovākijas augstākajā līgā, ir sieviešu handbola komanda, kas piedalās čehu–slovāku līgā un tur ir pirmajā vietā. Apkārt skaista daba, blakus Karpatu kalni, pilsētai blakus liels ezers, vienmēr var atrast, ko apskatīt," par ārpus hokeja iespējām stāsta Daugaviņš. Ģimene ikdienā dzīvo Latvijā, jo bērniem skola, taču brīvlaikā visi ir kopā un Ziemassvētki nebūs izņēmums. Mihalovcē spēlē arī Kristofers Bindulis un Patriks Zabusovs. Bindulim nonākt šajā klubā palīdzēja Kaspars, Zabusovs tur bija jau iepriekšējā sezonā. "Zolīti gan nesanāk uzspēlēt, man liekas, ka viņi nemaz nemāk, vismaz nav izrādījuši interesi. Ir uzdevums iemācīt? Man liekas, ka zolīte ir tā spēle, kas jāiemācās bērnībā," smejot saka Daugaviņš.

Necieņa pret sportistiem

Jautāju arī par šī brīža sporta jomas aktuālāko tēmu – SOK lēmumu ļaut Parīzes olimpiskajās spēlēs piedalīties agresorvalstu pārstāvjiem. 

"Pat nezinu, kas notiek SOK cilvēku galvās, tā ir necieņa pret pārējiem sportistiem. Ja reiz ir politiskas sankcijas, tad arī sportam tur bija jābūt iekšā. 

Atbalstīšu jebkuru sportistu, kurš pateiks, ka viņš nebrauks. Ja man šobrīd vajadzētu izlemt, es nebrauktu, bet jāatceras ka es esmu bijis trīs olimpiādēs un to visu izbaudījis. Ja kādam jaunam džekam 20 gados ir jāizdara šāda izvēle, pieņemot, ka tā varbūt ir pirmā un pēdējā olimpiāde karjerā, tad es pat nevaru iedomāties, cik grūta tā izvēle būtu. Jo īpaši sporta veidos, kur nav lielas naudas. Visu mūžu esi strādājis, lai parādītu sevi kā sportistu, meklējis sponsorus, licis iekšā savu finansējumu, bet pēdējā brīdī tev no tā jāatsakās. Traki," atzīst Daugaviņš, kurš ir izvirzīts arī balvai "Eiropas gada cilvēks Latvijā". "Bija drusku šoks, kad kāds paziņa man par to atsūtīja ziņu. Man šķita, ka tādām balvām parasti izvirza cilvēkus, kuri ir saistīti ar kaut kādām biznesa lietām, medicīnu, kas darbojas augstās struktūrās. Protams, patīkami, ka cilvēki novērtē, taču mana galvenā balva bija sagaidīšana mājās pēc čempionāta. Tās emocijas nevarēs pārsist, tās paliks uz mūžu," tā Kaspars Daugaviņš.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.