Aiz mūsu vecā paziņas publicista Sandra Toča velkas garumgara krievmīļa, Kremļa stabules un Maskavas ceļagājēja aste. 

Austrumslāvu draugs Sandris Vasiļjevičs par nemitīgiem mēģinājumiem uzlabot apspiesto cittautiešu stāvokli un kritieniem līdaciņā, aizstāvot ieceļotāju krievu intereses Latvijā, sen pelnījis, ka čali aicina uz Kremli un pasniedz Tautu draudzības ordeni, sabuļādas vateni un veicināšanas prēmiju par Maskavas gultas klāšanu. Točs pāri plūstošā sajūsmībā slavinājis bijušo čekistu, Krievijas vadoni Vladimiru Putinu kā spēkavīru, krievu zemju kopālasītāju, kurš valsti no vājas, satrunējušas, PSRS pelnos gulošas nabagmājas pacēlis par stipru ģeržāvu, ar ko rēķinās pasaule! 

Izcilā rakstītāja roka nogurusi, aģitatora mēle kļuvusi smaga un balss vārga no uzcītīgiem centieniem uzsvērt kooperācijas nepieciešamību un draudzīgākas kaimiņattiecības starp mazo Latviju un vareno Krieviju.

Iespējams, spožākas nākotnes izredzes mūs sagaidītu, nevis ejot Briseles pavadā, bet pievienojoties Maskavas diriģētai valstu savienībai! Točs vārās kā čaiņiks un zāģē, ka ausis krīt ciet, nosodot naidpilnus izlēcienus pret krieviem, pret krievu mēles ierobežošanu, pret tumsonību, novācot Puškina bisti, pret pieminekļa atbrīvotājiem gāšanu, latvijiešu tūkstošu svētvietas un vēstures liecības iznīcināšanu.