Partly Cloudy 13.8 °C
S. 08.08
Mudīte, Vladislava, Vladislavs
SEKO MUMS
Reklāma
Liene Millere: "Man ir svarīgi rakstīt ar prieku. Dažas romānu ieceres esmu nobāzusi atvilktnē tieši tāpēc, ka viss šķiet pārāk paredzams un garlaicīgs."
Liene Millere: "Man ir svarīgi rakstīt ar prieku. Dažas romānu ieceres esmu nobāzusi atvilktnē tieši tāpēc, ka viss šķiet pārāk paredzams un garlaicīgs."
Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Augustā "Latvijas Avīzē", bet septembrī grāmatas formātā pie lasītājiem nonāks Lienes Milleres otrais romāns "Dubultās dzīves". Tie, kas pagājušajā gadā lasīja "Vakara romānus", jau pazīst daļu jaunā romāna tēlu. Astra un Ilmārs, Alīda un Leonija visdažādākās dzīves krīzes jaunajā romānā risinās tikpat azartiski un entuziastiski kā pirmajā.

Reklāma

Kā liecina romāna nosaukums, Liene Millere savus tēlus (un arī lasītājus) ir nostādījusi tādā punktā, kurā vienlaikus – ne bez Astras līdzdalības – sāk atklāties visdažādākie ciematnieku rūpīgi glabātie noslēpumi. Savā ziņā pie tā vainīga... žurka, kas sāk apciemot Astras veikaliņu, taču noslēpumiem, kuri romāna gaitā pamazām tiks atklāti, ir vēl garākas astes un asāki zobi nekā šim grauzējam.

Par Lienes Milleres rakstniecības firmas zīmi kļūst ne tikai prasme atgādināt, ka nelielos lauku miestiņos kaislības sit tikpat augstu vilni kā lielpilsētās, bet it īpaši spēja ikdienas niekos pamanīt smieklīgo un savos darbos pārradīt to kvalitātēs, kuras novērtē arī lasītāji. Šoreiz gan kriminālajā un bezbēdīgi smieklīgajā noskaņā ievīsies arī dziļāki, skumjāki akordi – dažus noslēpumus glabājam tādēļ, lai sargātu savu sirdsmieru, un pārāk vēlu atklājam, ka tie klusībā dara tieši pretējo.

Bet tagad – vārds pašai autorei.

Otrajā romānā lasītāji sastaps jau pirmajā iepazītos un iemīļotos tēlus. Kā viņi uzprasījās atgriezties?

L. Millere: Patiesībā, rakstot pirmo romānu, vairāki interesanti ciema personāži palika aiz strīpas, un man bija žēl, ka viņi netika pie vārda, tāpēc bija jāraksta otrs. Savukārt tēma par to, kā būtu, ja talkas laikā atrastu līķi, mani urdīja jau sen, un tā šīs abas lietas apvienoju. Bija pilnīgi skaidrs, ka abām pensionārēm jābūt iesaistītām, jo kuram gan vēl ciemā ir laiks un iespējas ko tādu izmeklēt, bet Ilmāram un Astrai es biju parādā kādu īstu randiņu. Es būtu gribējusi arī šajā romānā satikt Ingemaru un pabraukt ratos ar Grietu, bet tas šim stāstam jau būtu par daudz.

Jāpiebilst vien, ka nevienu līķi dzīvē neesmu atradusi, tāpēc mana meklēšanas vēsture internetā izskatās visai aizdomīgi, ja to aplūkotu ārpus šī konteksta.

Un vai tagad viņi jūtas apmierināti, varbūt prasa vēl kādu grāmatu?

Leonija vēl aizvien mani ik pa laikam pabaksta, ka jāraksta vēl viens gabals par viņas kriminālo pagātni. Pagaidām man šis stāsts vēl ir miglā tīts, bet iespēja, ka mēs Vētras ciemā vēl atgriezīsimies, pastāv.

Kas šajā – romānā ne pārāk ilgajā, dzīvē mazliet garākajā – brīdī ar tēliem ir noticis? Kuri pašai kļuvuši vismīļākie, un kādēļ?

Tēli, protams, attīstījušies, ne vienmēr gan tajā virzienā, kuru biju sākotnēji iecerējusi es. Astra aizvien vēl aizraujas ar visu mistisko, un Ilmārā vēl joprojām mājo neticība cilvēkiem. Savukārt jaunos tēlus bija interesanti rakstīt, jo tie vēl nebija īsti iepazīti. Leoniju gan mēs lielākoties joprojām skatām tikai Alīdas acīm, un par šo skatpunktu es iedomājos brīžos, kad domāju par trešo grāmatu. Grūti būtu nosaukt kādu mīļāko tēlu, jo katrs no viņiem man patīk savā īpašajā veidā un katrs mani ir pārsteidzis ar kādu darbību vai teikumu, ko es pati nemūžam nedarītu un neteiktu. Bet es cenšos viņus necenzēt un pieņemt tādus, kādi viņi pie manis nāk. Laikam jau tieši tas, ka tēli šokē un pārsteidz, man viņos patīk visvairāk. Man ir svarīgi rakstīt ar prieku. Dažas romānu ieceres esmu nobāzusi atvilktnē tieši tāpēc, ka viss šķiet pārāk paredzams un garlaicīgs.

Romānam sākumā bija cits nosaukums. Kā vispār ir ar nosaukumiem un arī tēlu vārdiem, cik viegli vai smagi tie atnāk?

Jā, romāna iecerētais nosaukums bija "Lāča pakalpojums". Ar tādu nosaukumu es arī rakstīju manuskriptu un iesniedzu izdevniecības konkursā, bet rediģēšanas procesā jāuzticas redaktorei, jo man šis ir otrais romāns, bet viņai jau nezinkurais, un darbam piešautā acs uzreiz pamana to, ko es, prātā izdzīvojot savus varoņus, neredzu tekstā iztrūkstam.

Reklāma
Reklāma

Visbiežāk nosaukums pie manis atnāk pirmais un tikai tad pārējais teksts. Ar varoņu vārdiem ir mazliet jāpacīnās, dažus zinu uzreiz, bet citiem, lai piemeklētu vārdu, lasu kalendāru. 

Esmu pat lasījusi un caurskatījusi vārdu nozīmes, lai piemeklētu īsto. Dažreiz vārdam jāpievieno uzvārds, lai tēls iegūtu skaidru apveidu. Un vēl ir gadījies, ka tieku tekstā jau diezgan tālu un tad saprotu, ka dažiem varoņiem ir pārāk līdzīgi vārdi. Tad vienam to nākas nomainīt, lai lasītājam nejuktu, kurš ir kurš, un ar to ir gadījies iegūt šim tēlam pavisam citādu – daudz dziļāku un interesantāku – personību.

Kāda ir bijusi pašas nepatīkamākā vai dīvainākā sastapšanās ar žurku, kam romānā ir būtiska loma, vai varbūt peli? Man, piemēram, bērnībā pele reiz uzlēca virsū, kad atvēru grāmatplaukta durtiņas – turklāt mums mājās vispār nemēdza būt grauzēji.

Tādas īsti dīvainas tikšanās man ar žurkām nav bijušas, bet nepatīkamas gan. Mēs bērnībā audzējām trušus, un tad gadījās, ka žurkas iegrauzās trušu būros, kad trušu mammām piedzima mazuļi, un tad tas bija īsts slaktiņš. Peles mūsu vecajā mājā ir bijušas daudz biežāk, bet nepatika pret pelēm man ir mazāka nekā pret žurkām. Reiz mana kaķene Mūza, man nemanot, ienesa mājā pusdzīvu peli un tā apskādēja manus pārtikas krājumus. Pagāja krietns laiciņš, līdz kaķene pati to peli beidzot nomedīja. Kopš tās medību nakts man ir radušās jaunas bailes – kādudien pamosties blakus beigtai pelei uz spilvena.

Vai katru nākamo romānu rakstīt ir vieglāk vai grūtāk? Vai varbūt gan tā, gan tā?

Ak, ar romāniem ir tā, līdzko šķiet, ka esmu sapratusi, kā tie rakstāmi, tā pie nākamā viss notiek pavisam citādi. Abi Vētras ciema romāni tapa samērā viegli, lai arī, rakstot otro, manā dzīvē daudz vairāk iespiedās literārās pasaules pasākumi un projekti un laika rakstīšanai atlika daudz mazāk. Šobrīd esmu pusē detektīvromānam, kas vairs nav par Vētras ciemu, un šis romāns man jālipina ar lipināšanu. Nesaprotu, kāpēc detektīvromāni ieguvuši nenopietnas literatūras statusu, jo tādu uzrakstīt ir sasodīti sarežģīti. Ir sajūta, ka smadzenēm vajag paplašinājumu, lai tajās pārskatāmi izkārtotu visus noziegumus, pavedienus, tēlus, viņu pagātni, motīvus, iespējas un vēl emocijas. Ļoti priecājos, ka tagad Latvijā ir izveidota balva īpaši šī žanra grāmatām.

Bet savā ziņā es jaunajam romānam gatavojos, uzrakstot pirmos divus. "Veļu laika mistērijā" man vajadzēja tikai cieši sekot līdzi laika līnijai un varoņu attīstībai, bet "Dubultajās dzīvēs" man jau ir divas laika līnijas, šādi tādi motīvi, pavedieni un aizdomās turamie. Es ceru, ka novembrī, rezidējot Jaunpils Rakstnieku pilī, izdosies jauno romānu pabeigt. Pagaidām nezinu, ko rakstīšu kā nākamo, bet tieši šobrīd visādas idejas virmo, kuras cītīgi pierakstu. Tā ir prāta dabiskā vēlme pārslēgties jau uz kaut ko jaunu.

Starplaikā starp divām grāmatām tapuši un tikuši publicēti arī stāsti. Par kuru pašai vislielākais gandarījums?

Kā visiem autoriem, ikviens uzrakstītais stāsts mīļš, bet lielākais gandarījums tieši par abiem stāstiem, kas publicēti "Satori", un katrs savu iemeslu dēļ. "Bēgšana no akvārija" tapa Tukuma Prozas fermentācijas konkursam, kur stāsta pamatā bija jābūt kādai dziesmai, un es uzreiz zināju, ka gribu rakstīt par Baltvilka dziesmu "Lielā zive", jo, pirmkārt, Baltvilks ir smārdenieks un, otrkārt, dzejas rindu tapšanas aizkulises ne visiem ir zināmas. Aiz pirmajā acu uzmetienā triviālas dziesmiņas patiesībā slēpjas pratināšana Stūra mājā.

Otrs stāsts, ar kuru lepojos, ir "Latviešu gambīts", jo tajā izspēlēts reāls šaha gājiens, ko visā pasaulē pazīst kā Latviešu gambītu, un tajā es ierakstīju sava jaunā romāna varoni Augustu. Bet vislielākais prieks un lepnums, protams, par to, ka šo stāstu atrada starptautiskās šaha nedēļas rīkotāji un iekļāva savā noslēguma pasākumā, kur stāstu lasīja aktrise un režisore Santa Didžus. Tā bija unikāla pieredze redzēt, kā manu stāstu uz skatuves lasa kāds cits.

KONTEKSTS

Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.

Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Reklāma
Reklāma
Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma