Medniekstāsti. Interaktīvās bebru medības

Bebru medības ziemā mēdz būt visai nodevīgas. Ne jau bebru dēļ! Nodevīgas tās kļūst tajā brīdī, kad mednieks sāk domāt, ka ir gudrāks par ledu, sniegu un visu pārējo pasauli, un tad, ja sieva domā, ka mežā var satikt pavisam citas vāveres. Par kurām padomājāt jūs?

Vasarā tas grāvis ir pilnīgi neizbrienams! Meldri, dubļi, ūdens, sulīgi izteicieni jau pirmajos desmit metros un piesmelti zābaki, dēles vietās, par kurām labāk publiski neizteikties… Bet ziemā viss izskatās mierīgi.

Sals valdīja jau vairākas dienas. Ledus vismaz 15 centimetru biezs un nekrakšķēja pat zem mana pusotra centnera!

Ar zāģi, slazdiem un pārliecību, ka visi bebri tagad ir manējie, devos uz grāvi. Zāģēju ledu, taisīju āliņģus, spraudu kārtis ar tajās iestiprinātiem slazdiem. Katru vietu zinu no galvas! Kur bebrs peld, kur droši kāpt, kur nedrīkst. Man šķiet, ka šajā grāvī es varētu vadīt ekskursijas.

Pa nakti daba gan nolēma, ka nākamā ekskursija man būs interaktīva. Pāri grāvim izgāja alnis. Liels… Smags… Ar pārliecību, kas ļoti atgādināja manējo. Ledus ielūza… Alnis tika ārā, bet āliņģis palika! Ne mans smalkais variants, bet tāds, kur varētu iekrist ar kvadriciklu. Tad uz rīta pusi piesala un vēl uzsniga sniegs. Skaisti! Gludi! Maldinoši…

No rīta gāju pārbaudīt slazdus. Solis drošs, prāts mierīgs! Es taču zinu, kur kas ir! Un tieši tajā brīdī, kad cilvēks domā, ka zina visu, daba parasti piespiež viņu pārdomāt dzīvi…

Viegls krakšķis un… es jau esmu grāvī! Ūdens līdz padusēm. Elpa pat aizrāvās no kritiena! Pirmā doma: “Ūdens zem ledus nemaz nav tik auksts!” Otrā doma: “Ir gan auksts!” Trešā doma: “Ja netikšu ārā, pieminekli man no alkšņa izgrauzīs bebrs!”

Par laimi, kāja paša ieliktajā slazdā neieķērās. Izrāpos ārā un atskārtu, ka zinu daudz vairāk labu izteicienu svešās valodās, nekā biju cerējis! Tikai tad atskārtu, ka medību jaka un bikses ar katru mirkli kļūst arvien stīvākas un līdz mašīnai ir trīs kilometri!

Sāku iet. Apģērbs sasala vienā mirklī, un nu man bija pašam savas ledus bruņas! Pa ceļam zvanīju Bērziņu Jankam un lūdzu, lai viņš fiksi brauc pie manas sievas un atved sausas drēbes! Visas! Tajā mirklī arī telefona izturības mērs bija pilns, un tas… izbeidza savu dzīvi. Kad biju pie auto, atlika tikai bikses un jaku piesliet pie mašīnas bagāžnieka un pašam sildīties salonā!

Jankam divreiz nebija jāsaka. Viņš pie manas sievas klāt un stāsta visai neticamo stāstu: “Žanis ielūza grāvī. Vajag drēbes… Visas! Pat apakšbikses!” Sieva mirkli padomāja un noteica: “Tātad viss ir tieši tā, kā es domāju!”

Janka, mēģinot glābt situāciju, izspieda: “Tur alnis bija gājis.”

Sieva nekavējās ar atbildi: “Protams… alnis! Es jau sen domāju, ka alnis ir jūsu kompānijas neoficiālais biedrs. Kad kaut kas notiek, vienmēr vainīgs alnis. Bet varbūt kādas vāverītes pie vainas!?”

“Vajag drēbes,” Janka bija nelokāms kā klints. “Vajag visas! Arī apakšbikses...”

Godīgi sakot, bez tām apenēm būtu jau izticis… Mazums, kas sievai varēja ienākt prātā!

“Tātad viņš nevis ielūza, bet ielūza ar entuziasmu! Pasaki viņam, ka es neticu nevienam vārdam! Drēbes iedošu. Jo, ja viņš vēl saslims, man būs jāklausās par to visu ziemu,” noteica sieva, atverot skapi.

Kad atkal biju sausās drēbēs, atdzīvojies un nedaudz atguvis pašcieņu, darīju to, ko darītu tikai mednieks. Gāju vēlreiz uz grāvi. Pie tā paša slazda, ar dziļu cieņu pret ledu un sievas nerviem!

Un tur tas bija. Pats slazdā neiekritu tikai tāpēc, ka tajā jau bija iekritis pamatīgs bebrs. Kilogramu trīsdesmit, ne mazāk! Vēlāk izstādē tā galvaskauss tika novērtēts ar zelta medaļu!

Mājās sieva skatījās uz mani un tad uz bebru: “Nu labi. Vismaz tagad ir skaidrs, kāpēc tu nenoslīki! Kad nākamreiz izdomāsi peldēt, drēbes ņem līdzi jau laikus! Un piesargies – ja jutīšu, ka pie vainas vāveres, aļņa āliņģis tevi neglābs!”