1.2 °C
Sliekas ir nenovērtējams palīgs lauksaimniecībā. Katrs lauksaimnieks sapņo par to klātbūtni sevis koptajā augsnē. Šie dzīvnieki darbojas kā augsnes smalcinātāji. Neviena cita dzīva būtne nevar aizstāt slieku veiktās funkcijas. Šo radību klātbūtne augsnē norāda uz zemes auglību. Tās var redzēt lietainā laikā, taču noķert tās nav tik vienkārši.
Sliekas ir posmtārpu apakškārta, kas pieder pie Haplotaxida kārtas. Slavenākās Eiropas sugas pieder pie Lumbricidae dzimtas, kurā ir aptuveni 200 sugu. Par slieku nepieciešamību pirmo reizi rakstīja jau 1882. gadā, to paveica angļu dabaszinātnieks Čārlzs Darvins.
Lietus laikā slieku alas piepildās ar ūdeni, tādēļ tās gaisa trūkuma dēļ spiestas pamest savu dzīvesvietu un izrāpot augsnes virspusē. Sliekas ieņem ļoti svarīgu vietu augsnes struktūrā, bagātinot to ar humusu, piesātinot to ar skābekli, tādējādi ievērojami palielinot ražas apjomu.
Sliekas var iedalīt trīs ekoloģiskajos tipos atkarībā no to uzvedības dabiskajā vidē:
- epigeic jeb epigejisks – nerok bedres, bet dzīvo augsnes augšējos slāņos;
- endogeic jeb endogēns – dzīvo sazarotās horizontālās alās;
- anecic jeb anecisks – barojas ar fermentētām organiskām vielām, rok vertikālas alas.
Interesants fakts. Austrālijas aborigēni joprojām uzturā lieto lielās posmtārpu sugas.
Izskats un īpašības
Ķermeņa garums ir atkarīgs no sugas un var svārstīties no diviem centimetriem līdz pat vienam metram (Latvijā tādu nav, vismaz nav nekas dzirdams). Segmentu skaits ir 80–300, katram no tiem ir pavisam īsi sariņi. To skaits var būt no astoņām vienībām līdz pat vairākiem desmitiem. Sliekas pārvietojas, izmantojot šos sariņus. Katrs sliekas segments sastāv no ādas šūnas, gareniskajiem muskuļiem, dobuma šķidruma, apļveida muskuļiem un sariņiem.
Muskulatūra ir labi attīstīta. Sliekas pārmaiņus saspiež un izstiepj gareniskos un apļveida muskuļus. Pateicoties šīm manipulācijām, tās var ne tikai rāpot cauri alām, bet arī paplašināt tās, izspiežot augsni uz sāniem. Tārpi elpo caur jutīgām ādas šūnām. Epitēliju klāj aizsargājošas gļotas, kas ir piesātinātas ar daudziem antiseptiskiem enzīmiem.
Asinsrites sistēma ir slēgta, bet teicami attīstīta. Asinis ir sarkanīgas. Posmtārpiem ir divi galvenie asinsvadi: muguras un vēdera. Šie asinsvadi ir savstarpēji savienoti ar gredzenveida asinsvadiem. Daži no tiem saraujas un pulsē, virzot asinis no muguras uz vēdera asinsvadiem. Asinsvadi sazarojas kapilāros.
Gremošanas sistēma sastāv no mutes atveres, caur kuru barība nonāk rīklē, tad barības vadā, paplašinātajā ejā un tad muskuļotajā kuņģī. Vidus zarnā barība tiek sagremota un tā uzsūcas. Atlikušās vielas, kas ir liekas, iziet caur anālo atveri. Nervu sistēma sastāv no vēdera ķēdes un diviem nervu mezgliem. Vēdera nervu ķēde sākas pie rīkles zobiem. Tieši tajā ir visvairāk nervu šūnu. Šī struktūra nodrošina segmentu neatkarību un visu orgānu koordināciju.
Izvadorgāni ir attēloti kā plānas, izliektas caurulītes, kuru viens gals nonāk ķermenī, bet otrs iziet laukā. Metanefrīdiji un izvadošās poras palīdz izvadīt toksīnus no organisma ārējā vidē, kad tie uzkrājas pārmērīgā daudzumā. Metanefrīdiji ir tievi kanāliņi pa pāriem katrā ķermeņa posmā, kas raksturīgi posmtārpiem, piemēram, sliekām. Tie sākas ar skropstainu piltuvveidīgu veidojumu ķermeņa dobumā (celomā) un noslēdzas ar izvadporu uz organisma virsmas. Izvadkanālos ieplūst šķidrums no ķermeņa dobuma. Organismam nepieciešamās vielas, piemēram, daži sāļi, no kanāla sieniņas tiek uzsūktas atpakaļ, bet kaitīgos vielmaiņas galaproduktus izvada no organisma.
