Medniekstāsti. Galvenais — lai suns ir nomodā!

Ziema toreiz bija īsta – ne tāda kā no senām pastkartēm, bet tāda, kas lien zābakos un liek pārdomāt dzīves izvēles jau pirmajā kilometrā. Sniegs mežā bija dziļš, smags un viltīgs: vienu soli ej kā pa taciņu pilsētā, nākamo – pazūdi sniegā līdz celim, bet dažviet pat līdz ražena vīra lepnumam. Lencām egļu mastu un spriedām – ja cūku nebūs, vismaz kardiotreniņš būs izturēts!

Tomēr cūkas bija! Mastā veda visai ražena kuiļa pēdas. Sniegs dziļš, tāpēc maz ticams, ka ruksis būs tramīgs un izšmauks no eglītēm, kamēr stājas mednieki.

Lai gan pēda bija netālu no mednieku mājas, pagāja prāvs laiciņš, kamēr mednieki nostājās. Dzinējs solījās pagaidīt siltumā un tikai tad doties uz pēdu. Bet dzinējs, cilvēks ar bagātu dzīves pieredzi un vēl bagātīgāku miega talantu, bija nolēmis, ka steigai šodien nav vietas. “Lai tie kungi nostājas kārtīgi,” viņš nodomāja, omulīgi iekārtojoties krēslā pie kamīna. Visai loģiski, ka miegs uz sevi nelika ilgi gaidīt…

Tikmēr suns – īsts profesionālis, kādu gribētos redzēt arī dažos kolēģos, – saprata, ka gaidīt nav ko. Masts pats sevi neizdzīs. Un aizgāja. Viens pats. Ar tādu sparu, ka mežs atdzīvojās, sniegs gāja pa gaisu un eglītes šūpojās kā diskotēkā.

Beidzot atskanēja šāviens. Gandrīz precīzs… Mednieks, kurš raidīja lodi, trāpīja, bet ne tā, kā gribētos. Kuilis aizgāja – dusmīgs, ievainots un pilns apņēmības nepiedot nevienam. Tajā brīdī medību romantika beidzās. Suns stāvēja pie biezām eglītēm, spalva gaisā, un dusmīgi rūca…

Mednieks devās viņam palīgā un līda cauri biezām eglītēm. Zari skrāpēja seju, ķērās aiz jakas un mēģināja atņemt pēdējo cieņu. Katrs solis – kā mazs piedzīvojums, katrs troksnis – kā sirdsdarbības tests!

Un tad – krauja. Neredzēta, negaidīta, nodevīga. Viens solis, un mednieks jau šļūca lejā, mēģinot saprast, kur augša, kur leja un kāpēc šodien vispār cēlās no gultas! Bise pa ceļam noripoja kaut kur sānis…

Šļūciens beidzās pēkšņi. Ļoti pēkšņi un… tieši kuilim virsū!

Kad vēlāk mednieks jau sēdēja mednieku mājā pie kamīna, viņš teica, ka tajā brīdī atcerējies visu savu dzīvi! Labi, ka svara kategorijas abiem bija visai līdzīgas un kuilis jau gandrīz zaudējis spēkus. Nekas cits neatlika kā vien sagrābt ruksi aiz ausīm un censties sameklēt nazi makā pie jostas, lai pieliktu punktu šim dramatiskajam stāstam! Skaļš kvieciens, un mežā iestājās klusums.

Kad atnāca pārējie mednieki, kuiļa dūrējam trīcēja rokas un elpa nāca kā no veca akordeona.

Un tad kāds atcerējās: “Bet kur dzinējs? Suns bija, bet dzinēja nebija!”

Dzinēju atrada mednieku mājā. Viņš saldi gulēja un, spriežot pēc sejas, kaut ko ļoti patīkamu sapņoja! Tieši tajā brīdī suns, noguris, bet lepns kā ordeņa kavalieris, sāka laizīt saimniekam seju. Dzinējs pamodās, samiedza acis un nesaprata: “Kas notika? Jau ejam?”

Kad viņam pateica, ka kuilis ir nomedīts, masts izdzīts un piedzīvojums izdzīvots, viņš tikai nopūtās un teica: “Bet man sapnī bija silts vasaras vakars… pļava… un siena gubiņa…”

Kopš tā laika kolektīvā zina: kārtīgs suns var izdarīt dzinēja darbu, kuilis var sagaidīt tevi kraujas apakšā, un vienīgais, kas patiešām garantēts, – stāsts, ko atcerēties visu mūžu. Un vislabāk, ja tu to atceries pats!