Kopā ar savu labāko draugu un medību cīņu biedru Sesku Pēteri devāmies aļņu medībās. Kājas klusām mina egļu meža sūnekli. Līdz manai iecienītajai aļņu medību vietai vēl bija jāiet nepilns kilometrs. Pēteris, mazliet aizelsies, centās neatpalikt. Iepriekšējā vakarā viņš bija svinējis kaimiņa vārda dienu. Tāpēc plinti atstāja mājās, bet solījās man asistēt, cik vien nepieciešams, protams, ja medības būs veiksmīgas.

Pamazām tuvojāmies nelieliem bērziņiem aizaugušajam izcirtumam. Vietā, kur egļu siena beidzās, uz stigas pēkšņi iznāca alnis. Mūs šķīra labi ja metri simt divdesmit. Turklāt tieši ņemamais alnis ar raģeļiem, kas darītu godu manas kaimiņienes baltajam āzim, nevis kārtīgam aļņu bullim – īsiņi un atliekušies uz aizmuguri.

Negaidītā satikšanās tā uzsita pa adrenalīna kannu manās dzīslās, ka noturēt plinti mierīgi, lai notēmētu un izšautu, nebija iespējams. Metos uz ceļgala! Tāpat vēl krustiņš lēkāja trakāk nekā blusas mana kranča kažokā! Likos garšļaukus! Nu bija labi, tikai… alnis jau bija pāri stigai un to traucēja saskatīt grāvja smilgas.