8.2 °C
Bija vēls septembra vakars. Mežs smaržoja pēc mitrām sūnām un rudenīgas zāles. Taču gaisā bija vēl kaut kas – tā tik tikko sajaušamā spriedze, kas mežā ir tikai riesta laikā...
Saule slīdēja uz rietu, tās dzelteni oranžie stari vairs tikai mazliet skāra egļu galotnes. Es sēdēju tornītī pie egļu jaunaudzītes malas. Aiz manis pletās liels, tumšs egļu mežs – tur vienmēr krēsla iestājas ātrāk, un brīžiem likās, ka no turienes mani vēro simtiem neredzamu acu pāru.
Vēja pūsma norima, un es ieīdējos, atdarinot aļņa riesta saucienu. Skaņa aizslīdēja pāri jaunaudzei, uz mirkli ieķeroties ikvienā koka zariņā.
Pēc mirkļa saklausīju atbildi! No jaunaudzes tālākās malas atskanēja sauciens. Sirds ietrīcējās… Tur bija bullis, kas sadzirdējis manu izaicinājumu!
Drīz vien saklausīju šļakstus – kāds smags dzīvnieks pārlēca pāri nelielajai upītei. Atkal šļaksti, un gaisā pacēlās pīļu bariņš. Nācēja izbiedēto putnu spārnu švīksti noskanēja man virs pašas galvas, taču es pat nepakustējos. Sēdēju tornītī, elpu aizturējis, un sapratu – alnis tuvojas…
Kad šķita, ka medījums tūlīt jau parādīsies starp eglītēm, pretējā jaunaudzītes malā atskanēja vēl viena balss. Otrs bullis! Šī balss bija skarbāka, dobjāka un izaicinošāka. Es vairs neatsaucos – zināju, ka tagad jāļauj notikumiem ritēt savu gaitu…
Un drīz tas sākās. Eglīšu biezoknī atskanēja pirmais ragu trieciens. Tad otrs… Skaņas kļuva arvien niknākas – ragi sitās, dzīvnieki krāca un elsoja. Varēja dzirdēt, kā brakšķ kritalas, kā lūst kāda sausa koka stumbrs... Gaisā burtiski virmoja adrenalīna smarža. Manas plaukstas kļuva mitras, spiežot rokās medību karabīni. Sirds dauzījās tik stipri, ka šķita – dzirdēs arī viņi.
Viens no ragu triecieniem šķita skaļāks par pārējiem. Kāds no aļņiem skaļi iekunkstējās, un varēja dzirdēt soļus, kas pamazām kļuva klusāki. Cīņa bija galā. Uzvarētājs bija noskaidrots, un zaudētājs devās projām. Viņš tajā brīdī vēl nezināja, ka izvilcis laimīgo lozi…
