Medniekstāsti. Tāda smuka sieviete, tikai… mazliet spalvaina!

Aiz mednieku mājas loga pamazām sāka satumst, bet putenis iegrieza pamatīgas sniega vērpetes. Vīri, novilkuši apsnigušās medību jakas, sildījās pie kamīna, kurā sprakšķēja prāvas priedes malkas šķilas. Virtuvē pannā jautri čurkstēja brieža akniņas, un gaisā bija jaušams tikko sagrieztu sīpolu un svaigi maltu piparu aromāts.

Mazliet ciešāk ieskatījies liesmās, Jaunkalmju Jānis iesāka šķetināt domu, uz kuru viņu bija pamudinājusi suņu pašaizliedzīgā dzīšanās pakaļ briežu bullim. Jāteic, trofeja bija tik varena, ka Jānis īsti nebija pārliecināts, vai mājās godu istabā tai patiešām pietiks vietas…

“Atceraties Robi, mūs leģendāro krievu-Eiropas laiku?” viņš, mazliet ie­krekšķējies, iesāka. “Viņš ir viens no tiem suņiem, kam vajadzētu pieminekli uzcelt. Labāku mednieku nevaru iedomāties. Tā svētdiena bija akurāt kā šī – sniegota un mazliet putināja. Sestdien bijām pamatīgi medījuši un to tālo laiku tradīcijās arī pasvinējuši.

Svētdien uz līnijas tikai deviņi veči no divdesmit, kas medīja sestdienā. Vienam galva grūtāka, otram vieglāka, bet vēl kādam vispār nestrādāja un viņš palika mājās. Naktī bija uzsnidzis neliels sniedziņš – kā tu nemedīsi?

Protams, sākām ar lenkšanu. Svaigajā sniegā visu varēja lasīt kā grāmatā! Bija doma pameklēt plēsēju pēdas.

Tādas rācijas un mobilos tālruņus kā šodien pat sapņos nebijām redzējuši. Norunājām pēc stundas satikties Liepu krustā – nu, jūs jau zināt, kur tas ir. Domāts, darīts.

Katrs kaut ko ielencis, bet plēsēju nav… Nolēmām dzīt Putnakalna mastu. Tur bija ielenkts, pēc pēdām spriežot, pamatīgs kuilis. Mastiņš neliels, un mūsu spēciņu tam pietiks. Visi jau zina, kur katrs stāvēs, bet Prēdulienas Lauris, kuram galva pēc sestdienas svinībām vissmagākā, pieteicās dzīt. Palīgā, protams, ņemšot Robi.

Norunājām, ka viņš pie pēdām pasildīsies savā golfiņā minūtes divdesmit, kamēr mēs, pārējie, ieņemsim vietas uz pārejām. Vēl norunājām, kā nostāsimies, tā piecas desmit minūtes un kuilis būs izdzīts, jo Robis to mastu zina, Lauris, protams, arī.

Jau pagājusi pusstunda, kopš stāvam, taču mežā klusums. Vēl viena pusstunda, joprojām nekā… Sāka pārņemt uztraukums, vai viss patiešām labi… Pēkšņi mežā atskanēja riešana un tūlīt pēc tās divi šāvieni. Masts bija beidzies! Sapulcējāmies. Jā, trīsgadnieks kuilis zemē, un Robis priecīgs tam lēkā apkārt. Taču Laura nav…

Prasām Robim, kur saimnieks. Suns tik pagriež galvu projām, kaut kur skatās tālumā, bet mēs neko nevaram saprast…

Gājām uz golfiņu. Automašīnas salonā Lauris mierīgi krāc. Tikai logs autiņam nezin kāpēc atvērts…

Piebikstu viņam pie pleca. Lauris pamostas un neizpratnē plikšķina acis – esot tā mazliet iesnaudies, bet tūlīt iešot dzīt! Saku, ka vairs nevajag, kuilis gar zemi un Robis kā vienmēr bijis lielisks!

Lauris, joprojām plikšķinot acis, stāsta, ka redzējis lielisku sapni – viņam klāt glaudusies skaista dāma, tikai nezin kāpēc šķitusi tāda dikti spalvaina… Un tad pēkšņi pazudusi…

Izrādās, Robis centies saimnieku pamodināt un labu laiku laizījis tam ģīmi. Taču, kad tas nav izdevies, ar ķepu piespiedis to pašu pogu, ar kuru saimnieks mazliet pavēris automašīnas logu, lai sunim un pašam būtu svaigāks gaiss. Kad logs bija vaļā, Robis vienkārši devās dzīt mastu! Ko darīt, ja saimnieks tāds guļava? Nevar taču likt pārējiem medniekiem salt vairākas stundas! Turklāt viņa deguns ziņoja, ka ruksis tepat aiz grāvja eglītēs vien ir!”

Pēc kārtīgas smieklu šalts mednieku mājas godu istabā iestājās klusums. Vīri domīgi raudzījās ugunī un atcerējās Robi, kurš nu jau daudzus gadus medī citos medību laukos…