Liepājas muzeja anfilādē līdz 27. septembrim apskatāma stikla mākslinieces Andas Munkevicas izstāde "Tuvāk mājām", kuras iedvesmas avots ir māju sajūta – sajūta par vietu, kur mīt sirds un veidojas cilvēka identitāte.

"Bez savas identitātes mēs esam pazuduši. Mājas ir vieta, kur mīt sirds. Tuvāk mājām – tuvāk sirdij," teikusi māksliniece. Izstādē viņa pievēršas dzimtas atmiņām, piederībai Kurzemei un vērtībām, kas veido cilvēka identitāti. Personīgā pieredze savijas ar pārdomām par brīvību, cilvēcību un sirdsapziņu, aicinot skatītāju paraudzīties uz to, kas katram ir patiesi nozīmīgs.

Eksponēti arī starptautiskā projekta "Galds mieram" fragmenti un darbu cikls "Sienas un muguras", kas tapis, reaģējot uz Krievijas pilna mēra iebrukumu Ukrainā. Izstāde ved skatītāju cauri trim savstarpēji saistītām telpām – no personiskām pārdomām par mājām un kādreiz aizliegto Kurzemes ainavu līdz jautājumiem par personīgo atbildību, humānismu un brīvību. Darbus papildina īpaši radīta muzikālā vide, ko veidojusi mākslas zinātniece un kultūras projektu autore Ieva Kaņepone.

Izstādes nosaukums ir "Tuvāk mājām". Lūdzu, pastāsti par savām mājām, Kurzemi, bērnību, kas ir iedvesmas avots mākslai!

A. Munkevica: Tas drīzāk nav saistīts ar bērnību, bet ar manām saknēm, jo Liepājas apriņķī Vērgales pagastā man ir dzimtas mājas, ko cēlis vecaistēvs, man tur ir vismaz 200 līdz 250 gadus veca gultasvieta. Manā bērnībā tā bija aizliegtā vieta, kur braukt nedrīkstēja, bet, tā kā mana mamma bija socioloģe, tad viņa ņēma mani līdzi, un tas man bija ārkārtīgi liels piedzīvojums. Īpaši bija Vērgales pusē pie Ziemupes, kur, ejot uz jūru, daba bija tik ļoti neskarta un savādāka, smaržojoša. Un – arī atklātās jūras dziļums un spēks, to atceros no bērnības kā impulsus, kas ir manējie. Vēl tad, kad domāju arī par to, kas šobrīd notiek pasaulē, man tieši tas krasts starp Kolku un Papi liekas tāds, ka vienalga, kas arī notiek, to nedrīkst atdot, tas ir mūsējais, latviešu.