13.3 °C
Piektdien, 23. augustā, skatītājiem bija iespēja pirmo reizi redzēt atjaunoto Valmieras teātra ēku: Apaļajā zālē – vienā no teātra telpām, kuru nav skāris apjomīgais remonts un tajā izrādes turpinājās arī visus trīs teātra nama atjaunošanas gadus – bija iespēja noskatīties Reiņa Suhanova iestudēto un "Spēlmaņu nakts" žūrijas kā labāko gada mazās formas izrādi izvirzīto un vēl sešreiz nominēto Rūdolfa Blaumaņa "Pazudušo dēlu" (nākamā izrāde – 3. septembrī).
Pārvērtības pieredzējusi arī teātra Lielā zāle, kurā 26. septembrī gaidāma pirmā izrāde – no "Kurtuves" uz lielo skatuvi pārceltie Jāņa Znotiņa iestudētie "Valmieras puikas". Bet pirmā jaunās sezonas pirmizrāde Lielajā zālē būs 4. oktobrī – Vīlandes (Igaunija) un Valmieras teātra sadarbībā tapusī, igauņu režisora Andresa Noormeta veidotā izrāde "Cosmopolitan", kas top 2024. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas Tartu kultūras programmā. Uz skatuves kāps abu teātru aktieri (Eduards Johansons, Januss Johansons, Ieva Puķe, Klinta Reinholde, Krišjānis Salmiņš, Ārne Soro, Aldens Kirss, Martins Mills u. c.), un ar to teātris pilnvērtīgi svinēs atgriešanos jaunajā namā.
Vērienīgās atjaunošanas rezultātā Valmieras teātrī tehniski uzlabotas telpas, kas atbilst energoefektivitātes prasībām un nodrošina ērtu un pieejamu vidi apmeklētājiem un darbiniekiem, veiksmīgi atdalīta darbinieku plūsma no skatītāju plūsmas, veikta Lielās zāles atjaunošana, ietverot akustisko sienu izbūvi, demontētas ložas, izbūvējot papildu sēdvietu rindas, nomainot grīdas segumu un izbūvējot akustisko cilpu, kā arī nomainot skatītāju krēslus.
Īpašs prieks par jaunizveidoto "Black Box" zāli līdzšinējās Mansarda zāles vietā. Telpu labiekārtošanas darbi noteikti turpināsies vēl kādu laiku, sākot pa īstam apdzīvot jaunās telpas. Vēl jāveic teātra ražošanas telpu uzlabošana, lai atvieglotu darbu tiem darbiniekiem, kuri gādā par scenogrāfijas tapšanu un glabāšanu, un tā plānota rekonstrukcijas otrajā kārtā, kurai finansējums vēl tiek meklēts, un tas nenotiks tik drīz.
Īstā dzīve vēl tikai sāksies
"Tieši tik klusi, ka neviens nepamana, mēs esam atpakaļ savās mājās – sanesam visu pa vietām, ieslēdzam gaismu uz jaunās fasādes un foajē, izmazgājam Lielās zāles skatuves dēļus, noslaukām putekļus Apaļajā zālē, un izlaižam elpot teātra garu Jaunajā zālē. Skatuves dēļi tie paši, gars –tas pats, mēs – tie paši. Par trim gadiem stiprāki, jūtīgāki un drosmīgāki," sākot jauno sezonu atjaunotajā ēkā, teica teātra direktore Evita Ašeradena.
Tagad viņa, atceroties Valmieras teātra ēkas nodošanu ekspluatācijā, kas notika 15. jūlijā, piebilst: "Laba sajūta bija, kad noņēma sētu ap teātri. Pirms ēkas nodošanas mastā svinīgi uzvilkām Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, tas bija skaisti. Garām ejot, mums pievienojās Valmieras novada domes priekšsēdētājs Jānis Baiks, garāmgājēji nāca klāt, lai apsveiktu, tā bija brīnišķīga sajūta. Tagad, kad jau esam iekšā, cenšamies sakārtot sīkumus, lai skatītājiem un mums pašiem būtu patīkami un ērti šeit būt." Pēc rekonstrukcijas teātra foajē ir saglabājušās flīzes, kas šobrīd ir nopulētas un ir gan kā piemiņas elements no iepriekšējā teātra interjera, gan arī savā ziņā kompromiss, lai ietaupītu līdzekļus un novirzītu citām vajadzībām. Bet šīs flīzes ir izturējušas visus trīs rekonstrukcijas gadus bez jumta, lietū un sniegā. Teātrim tagad ir sava "Black Box" zāle, kas sniedz iespēju papildināt teātra mākslas pasākumu klāstu, nodrošinot jaunas iespējas māksliniekiem un jaunas emocijas teātra baudītājiem.
"Es ceru, ka pēdējos trīs gados, kad Valmieras teātrī jūtams mākslinieciskais pacēlums, esam parādījuši, ka māksla var tapt jebkādos apstākļos. Jaunām tehnoloģijām mums naudas nepietika, jo milzīgus resursus prasīja teātra atjaunošana un rekonstrukcija no pašiem pamatiem, kas sākotnēji nebija paredzēta. Apaļā zāle ir palikusi tāda, kāda bija, – mēs lepojamies, ka tur turpinājām spēlēt izrādes visus trīs remonta gadus. Savukārt Jaunās zāles priekšrocība ir tā, ka spēles laukumu pilnībā ir iespējams transformēt pēc mākslinieku iecerēm. Liels ieguvums ir arī tas, ka šeit beidzot ir nodalītas aktieru un skatītāju plūsmas, kas nebija Mansarda zālē, jo tā bija izrāžu spēlēšanai pārveidota mēģinājumu zāle un aktieriem bija jāslēpjas, kamēr skatītāji ieņem savas vietas zālē vai kamēr aiziet," teic E. Ašeradena.
"Sajūta šodien ir nedaudz sirreāla, ka beidzot esam atpakaļ, bet tā īstā dzīve ēkā jau vēl tikai sāksies," saka Valmieras teātra sabiedrisko attiecību un reklāmas speciāliste Marta Cekule. "Visi gaida brīdi, kad atkal viss kūsās un visi būs atkal kopā, nesadalīti starp dažādām Valmieras vietām. Līdz šim mēs šajā ziņā bijām izkaisīti. "Kurtuve" bija vienīgais apvienojošais elements." "Tagad redzam viens otru pa logu," piebilst teātra direktore. "Mums top dokumentālā filma, kuras režisori ir Liene Laviņa un Staņislavs Tokalovs. Pirmizrāde plānota gada nogalē, un pieļauju, ka tikai tad, kad mēs to filmu noskatīsimies, pa īstam sapratīsim, kas ir paveikts. Man kādā televīzijas raidījumā jautāja, vai esmu bijusi jaunajā namā, un man tas likās absolūti dīvaini, jo neesmu no tā izgājusi ārā. Tā ka, jā, mēs zinām šeit katru nagliņu," teic E. Ašeradena.
