17.2 °C
Rūdolfa Blaumaņa iestudējums "Pazudušais dēls" Reiņa Suhanova režijā ir pastarītis Valmieras teātra šīs sezonas jubilejas programmā "latviešu klasika šodien", kas ar četriem programmatiskiem darbiem ieņem nozīmīgu vietu simtgadei veltītajā repertuārā. Tā atbilstība ir neapšaubāma – laika griežos rūdītais Blaumaņa dramaturģijas zelts spīd visu līniju skaidrībā.
Ainu kompozīcija, nacionālos arhetipos ierāmēti raksturi un to attiecības, notikumi un teksta ietilpība – katra detaļa izsvērta un līdzi nes stabilu un neapgāžamu lugas materiāla enerģiju.
Tieši jaunās izrādes svaigā enerģija ir tā, kas liek noraidīt domu par drošu bezriska pieeju, par ko var rasties aizdomas šajā gadījumā, kad izrādes radošajai komandai – režisoram un scenogrāfam Reinim Suhanovam, kostīmu māksliniecei Annai Heinrihsonei un komponistam Jēkabam Nīmanim – tā ir otrreizēja sastapšanās ar "Pazudušo dēlu". Zīmīgi arī, ka no 2016./2017. gada sezonas iestudējuma uz jauno nav pārceļojis neviens aktieris. Ciktāl iespējams salīdzināt divus atšķirīgus iestudējumus, nemainīgs ir palicis tikai telpas princips – atvērts laukums, kas toreiz un tagad mudina uz līdzdomāšanu visus klātesošos.
Klātbūtnes sajūta
Jau pirmā aina, kas atspoguļo dzīru kaislību virpuli, piesaka izrādes tēmu – pagātne, pat ja to noliedzam, seko mums. Pirms galvenā varoņa Krustiņa parādīšanās tajā ieskanas uvertīra – trokšņu kompozīcija, kas no katra individuāla izpildītāja izaug ritmiskā skaņu rakstā, pārvēršas aktieru kustībā, turpinās dejā un aplī. Te piedalās visi lomu izpildītāji, un viņi visi turpmāk, kad nedarbosies lomā, paliks sēdot pirmās rindas krēslos. Skatītāji divās rindās būs mēmi, bet liecinieki, pie kuriem brīdi pa brīdim vērsīsies aktieri un visi klātesošie, tieši vai gluži netieši piedalīsies klāt būšanas sajūtas radīšanā – tieši te un tagad.
Krustiņš ienāk sagatavotajā aplī un saraustīti dejo līdzi, it kā tā kratītos tieši tajā kulbā, no kuras izkritis uz neatgriešanos bojā gājušais draugs Reinis, it kā tās būtu viņa dzīves ceļa grambas. No pagātnes notikuma līdz neprāta kaislību dejai ir daži soļi – Krustiņš pazūd šajā virpulī un... vairs neizrāpjas no tā.
Traģēdija ir notikusi, ceļu uz izpirkšanu Krustiņš iet bez nožēlas, un atbilstoši vēstījuma stilistikai aktieris spēlē bez psiholoģiskām niansēm. Gluži kā iekšēji miris "nespēju ne mīlēt, nedz aplaimot, esmu lāsta bērns, kā visi vienīgie", tā savu pretmīlestību pret Ilzi raksturo Krustiņš. Pat, ja artistiski vēl nav saaudzis attiecībās ar tēvu, māti, Ilzi, Paulu, Miku, Matildi un citiem partneriem, jaunais aktieris Krišjānis Strods ir atradis sevī Krustiņa īpašības un liek noticēt savam tēlam – jā, noslēgts, spītīgs, pašpārliecināts, kaislīgs, tiešs, tāds, kurš spēj nest savu likteņa krustu. Spējīgs pieņemt nastu, bet nespējīgs atrisināt sasietos mezglus.
Tēva lomā viengabalainības ir mazāk, šķiet, aktiera Mārtiņa Liepas iedzīvinātā Roplaiņu saimnieka lomas traktējums ir ceļā starp attaisnojumu dēla nejauši (?) izdarītiem noziegumiem un traģisku atklāsmi par savu nocirsto nākotni.
Aktieru ansamblis – Aksels Aizkalns, Aigars Apinis, Ieva Estere Barkāne, Rūdis Bīviņš, Gerda Embure, Mārtiņš Liepa, Māra Mennika, Sandis Runge, Diāna Krista Stafecka, Krišjānis Strods, Elīna Vāne, Aigars Vilims, Kārlis Dzintars Zahovskis – atbilstoši žanram līdzsvaro individuālo psiholoģisko tēla "krāsu" ar rituāli kopīgo vēstījumu, raksturos sabalansējot sadzīviski konkrēto un vispārināto.
Jūtu dabu vispārēji raksturo lietišķība un skarbums – spalgi atsitas bleķa spainis pret galdu, rokas vairāk braukā nekā glauda mīļotā galvu, ciets kā klons šķiet koka galds, taupīga ir pa pusei piepildītā glāzīte un pudele, tieša un skadra ir valoda. Uz attiecību dzedruma fona Mikus tēva maigums šķiet esam no citas matērijas un ar precīzu kontrastu izceļ būtisko.
Telpa, spēle, ritms
Reiņa Suhanova izrāžu spēks vienmēr ir konceptuāla vizualitāte, kas šoreiz jēdzieniski cieši saslēdzas ar Jēkaba Nīmaņa muzikālo partitūru, un vēl jo vairāk – ar tās izpildījuma emocionālo veidu. Telpa un skaņa saaug vienotā dinamikā, ko papildina gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa oriģinālais piedāvājums. Lielākoties izrādē dominē puskrēsla, kas, no vienas puses, noņem lieku teatralitātes efektu, bet, no otras puses, izceļ gaismas uzliesmojumu nozīmi pērkona negaisa un iekšēja dramatisma piesātinātās notikumu ainās.
Un kopiespaida spēka skaidrojumam jāpievieno valmieriešu profesionālā meistarības skola ar tās pazīmi – izteiksmīgo plastiskumu. Prasme lomu psiholoģisko zīmējumu "iekšējās kustības" atspoguļot ārēji – žestikulācijā, dejā, ritmā, īpaši interesanti un spilgti redzam atsevišķos tēlos. Aktrise Barkāne Ilzes tēla emocijas izdejo ar roku kustībām. Krustiņa mātes bezgala nesavtība izpaužas aktrises Mennikas padevīgos atpakaļgaitas solīšos, ar kādiem viņa mīņājas, un sejas mīmika nemitīgi kustas līdzīgi pāri plūstoša ūdens un jūtu mutuļiem. Gan viņām (Ilzes tērpa piedurknes ir pagarinātas, Roplainietes gluži kā iestigušās kājas pinas milzīgās vilnas zeķēs), gan citiem lomu zīmējumiem palīdz Heinrihsones precīzās kostīmu detaļas. Kustību plastikā pārliecina gan katra īpatnību raksturojošie individuālā tēla, gan kopējie ainu zīmējumi. Horeogrāfes Lindas Mīļās koncepts saskaņots ar impulsīvo skaņas partitūru, ar ko aktieri rada kopējo nospriegoto gaisotni.
Mums par mums pašiem
Krustiņa nokritusī figūra finālā izskatās kā zīme. Un, iespējams, tikai tad atklājas skatuves centra galdam pāri paceltās milzu koka stumbra "lustras" jēga. Stumbra aplis kā gadskārtu rakstu koka gredzeni ietver Apaļajā zālē sēdošo skatītāju triju rindu apļus, kur visi esam kopā un esam viens. Arī tas liek domāt par dzimtas turpinājumu, par paaudžu ne/iespējamo saprašanos. Jaunais valmieriešu ansambliskais kopdarbs apliecina klasiskas tīras dramaturģijas teksta dzīvotspēku šodien.
Viedokļi
Anda Zahovska: "Emociju pilnā aktieru spēle skatītāju neatstāj vienaldzīgu."
CentraMeitene: "Tēma tik mūžam aktuāla. Vecāku būtiskā nozīme ikkatra bērna dzīvē. Atbildības uzņemšanās. Lieliska aktieru sadarbība, ik brīdi katra ieguldījums nozīmīgs, katra nianse ar svaru. Muzicēšana kā atklājums un pārsteigums, saskanīgi ansamblis uz skatuves vienotā plūdumā. Un cerība izrādes laikā, ka varbūt režisors uzdrošināsies izmainīt finālu, ka varbūt vēl nav par vēlu."
www.valmierasteatris.lv
Uzziņa
Rūdolfs Blaumanis, "Pazudušais dēls"
- Režisors, scenogrāfs Reinis Suhanovs, komponists Jēkabs Nīmanis, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, kustību māksliniece Linda Mīļā.
- Lomās: Krišjānis Strods, Aksels Aizkalns, Aigars Apinis, Ieva Estere Barkāne, Rūdis Bīviņš, Gerda Embure, Mārtiņš Liepa, Māra Mennika, Sandis Runge, Diāna Krista Stafecka, Elīna Vāne, Aigars Vilims, Kārlis Dzintars Zahovskis.
- Nākamās izrādes: 13., 15. jūnijā.
