Mūžībā devusies gleznotāja Biruta Delle

81 gada vecumā mūžībā devusies latviešu māksliniece Biruta Delle (1944–2025), informē Latvijas Mākslinieku savienības vadītājs Igors Dobičins.

Birutas Delles interesi par mākslu rosinājuši Rīgas 2. vidusskolas pedagogi Auseklis Baušķenieks un Ansis Stunda. Māksliniece ir mācījusies Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā (1964–1967) – šajā laikā nozīmīgs pedagogs ir bijis Konrāds Ubāns. Biruta Delle piedalījās izstādēs kopš 1967. gada, rīkojusi personālizstādes Kuldīgā, Jūrmalā, Rīgā, Mazirbē, Cēsīs, Tukumā, Smiltenē un citviet. Mākslinieku savienības biedre kopš 1975. gada.

Kā raksta mākslas kritiķis un kurators Vilnis Vējš Latvijas Nacionālā mākslas muzeja mājaslapā, Delle ir augstu novērtēta un izstāžu apmeklētāju mīlēta latviešu māksliniece, kura glezno jau vairāk nekā sešdesmit gadu,

Pedagogs Ansis Stunda mācīja viņu individuāli, jo saskatīja īpašu apdāvinātību. "Brīvā laika man vairs nebija – nekad. Bet es to arī negribēju," Delle raksta autobiogrāfijā (2007). Pēc pāris gadu studijām Latvijas Mākslas akadēmijā pie Konrāda Ubāna viņa augstskolu pameta. Atbalstu jaunā gleznotāja atrada starp bitņikiem kafejnīcā "Kaza". Neskatoties uz nepabeigto izglītību, Birutas Delles darbus no 1967. gada pieņēma izstādēs. 1979. gadā viņa sarīkoja pirmo no vairākām personālizstādēm Latvijas Mākslinieku savienības izstāžu zālē, 1993. gadā – Valsts mākslas muzejā (tagad – LNMM).

Padomju laikā Delle dzīvoja it kā divās paralēlās pasaulēs: autores darbi parādījās oficiālajā izstāžu apritē, bet ikdiena noritēja ideālistiskā savstarpējas pašpalīdzības vidē, kur bija sastopami dažādi autsaideri. Tomēr fokusā nešaubīgi atradās māksla: "Visu ģimeni pakļāvu mālēšanai. Nejutos vainīga, jo nekad neesmu izjutusi sevi kā sievieti – māti vai sievu. Es vienmēr esmu bijusi gleznotāja, kurai ir jāpilda sievietes pienākumi."

Biruta Delle bija ļoti ražīga, realizēja pārdrošus projektus – iekārtoja darbnīcas tālu no Rīgas, strādāja ar audzēkņiem neformālā studijā –, taču daudz kas no šādi radītā pazudis vai gājis bojā. Arī viņas daiļrade ietvēra divus virzienus: fanātiskas dabas, āra studijas, īpaši pievēršoties silto un vēso laukumu attiecībām, un vērienīgas daudzfigūru kompozīcijas, kurās izpaudās spilgtā iztēle. Mākslas pētnieki gleznotājas darbos saskata sirreālisma elementus, tomēr ar šo virzienu viņu saista vairāk automātiskās skicēšanas prakse nekā stila formālās pazīmes.

Biruta Delle ir publiski stāstījusi par personiskās dzīves sarežģījumiem: depresijas epizodi, meditācijas pieredzi, veselības traucējumiem un konfliktu tuvāko cilvēku lokā, kas 1993. gadā rezultējās letāli. Tāpat par grūto krīzes pārvarēšanas ceļu, kurā mākslinieci glābušas sarunas ar mācītāju un – darbs:

"Šīs sarunas uz mani iedarbojās kā zvērests: gleznot katru dienu."

Kā vēstīts galerijas "Jēkabs" aprakstā, Biruta Delle bija izteikti mākslinieciska personība ar plašu ietekmes loku savas paaudzes radošās inteliģences vidē. Mākslinieciskajā darbībā un dzīves norisēs viņa vienmēr ir saglabājusi individuālu redzespunktu un glezniecību izmantojusi kā patiesības atklāsmes veidu. Delles darbos liela nozīme ir sižetiem, šifrētam saturam, zemtekstiem. Figurālajās kompozīcijās māksliniece ir risinājusi filozofiskus jautājumus, portretos pievērsusies galvenokārt radošu personību atainojumam, savukārt ainavās visbiežāk izmantoti pilsētas nomales motīvi, kuros mazsvarīgāks ir konkrētais redzējums, bet suģestē noskaņa, emocionāla atklāsme.

Visa Delles glezniecība atklāj savas paaudzes iekšējās pretrunas, dramatismu, pat traģismu, kas nereti savijas ar tiešu ironiju.

Viņas glezniecībai ir raksturīga pārliecinoša krāsu izjūta, liela nozīme ir blīvajai un reizē it kā uzirdinātajai gleznas virsmas apdarei.

Birutas Delles interešu lokā vispirms vienmēr ir cilvēks, tomēr, gleznojot dabā, viņa atrod tādas tonālās attiecības, ko darbnīcā izdomāt nevar. Šī dabas studijās iegūtā profesionālā meistarība apliecina sevi arī sirreālajos gleznojumos. Delles palete ir bagāta un harmoniska kā daba, tajā ir zemes toņi – no tumši brūna līdz rūsgani oranžam, kā arī zaļgani pelēkie un zilie. Ēnas un gaismas savukārt ir kā aizgūtas no nereālās pasaules, kurā nav gaisa. Mākslinieces radītā tēlu pasaule apdzīvo ar metafizisku mieru piepildītu telpu – tēlu formveide, plastika un nosacītība liecina par mākslinieces meistarību. Sirreālā, paralēlā pasaule tiek pārcelta realitātē un tikai tad gleznota, tātad apvienotas divas, ja ne pretrunīgas, tad atšķirīgas pieejas, un tur rodas Delles glezniecības suģestija. Savu pieķeršanos dabai Delle skaidroja sekojoši: "Daba ir pilna ar dzīves spēku. Bet tas nav muskuļu spēks, ar kādu var uzsist pa galdu, lai nodžinkst. Daba nenāk virsū ar spēcīgām krāsām, tas ir netverams, niansēts valdzinājums, kurā vienmēr var ieraudzīt ko jaunu. Un meklējot iet arvien dziļāk."