Jau pagājuši pieci gadi, kopš katram skolēnam, pateicoties kultūrizglītības programmai "Latvijas skolas soma" (LSS), ir iespēja piedzīvot kultūras notikumus, kam vajadzētu būt saskaņotiem ar izglītības saturu. Šī programma bija dāvana Latvijas skolēniem valsts simtgadē. Kādus augļus tā nesusi, kāda būs programmas ilgtspēja un kā gādāt par tās kvalitāti?
Par to "Kultūrzīmes" aicināja diskutēt Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) direktori Signi Pujāti, programmas vadītāju Aiju Tūnu, LSS koordinatori Rīgas 64. vidusskolā skolotāju Guntu Stūrmani, Mārupes novada Izglītības, kultūras un sporta pārvaldes izglītības darba speciālisti Elitu Lecko, Žaņa Lipkes memoriāla muzejpedagoģi Maiju Meieri-Ošu un "Istabas teātra" režisoru un radošo direktoru, kā arī Valmieras teātra festivāla bērnu un jauniešu programmas direktoru Jāni Znotiņu.
"Nu, nevajag brīnumus!"
I. Kuzmina: – Konferencē, kurā atskatījāties uz programmas piecgadi, izskanēja mūžsenā atziņa, ka jāmācās visu mūžu. Ko "Latvijas skolas soma" šajos piecos gados iemācījusi?
S. Pujāte: – Ja kultūru salīdzinām ar pārtiku, tad ēdienam jābūt daudzveidīgam, un arī LSS iemieso šo kulturālo daudzveidību. Tā ir kā veselīgs uzturs. Programma arī mums pašiem likusi paskatīties uz kultūru plašākā nozīmē, paplašinājusi LNKC darbību, jo līdz tam vairāk strādājām ar tradīcijām, kā arī to laikmetīgām izpausmēm. Paplašinājās arī mērķgrupas, ar kurām strādājam un sadarbojamies: esam nokļuvuši vispārīgās izglītības lauciņā.
A. Tūna: – Programma apzināti vai neapzināti ir iekustinājusi daudz lielākus ūdeņus, nekā sākotnēji apzinājāmies, tās pievienotā vērtība aizvien aug un aug. LSS ir kā milzīgs resurss radošām izpausmēm un mācībām, arī nodarbinātībai kultūras nozarē.
Tā vai citādi palīdzam mācīties arī kultūras nozares ļaudīm: viņi iemācās gan veidot jaunu piedāvājumu, gan komunicēt ar skolām. Ļoti bieži, kad saņemam norišu pieteikumu aprakstus, no tā neko nevaram saprast: nav skaidra galvenā doma, viss ir pārāk tēlaini vai abstrakti. Tad ir jāmācās skaidri paust galveno domu.
G. Stūrmane: – Jebkurš mākslinieks, kurš kaut ko piedāvā skolēniem, kaut ko iemācās. Man prieks, ka arī muzeji mainās. Nav noslēpums, ka bērnu attieksme pret muzejiem ir diezgan skeptiska un negatīva, taču arī tā mainās. Mums ir ļoti laba un vērtīga pieredze. Piemēram, ik gadu 9. klase, kad mācās par Andreju Pumpuru, brauc uz viņa muzeju Lielvārdē. Bērni pēc tam atzina, ka braukt turp ne pārāk gribējies, bet atpakaļ atbraukuši stāvā sajūsmā. Tur ir lieliski gidi! Līdzīgi ir ar Kārļa Skalbes muzeju.
Muzeji arvien vairāk domā par to, kā padarīt savu piedāvājumu interesantāku.
A. Tūna: – Jā, tikai ir arī tāda tendence, ka muzeji cenšas izdomāt kaut kādus brīnumus. Nu, nevajag brīnumus! Ja esam Pumpura muzejā, tad runāsim par Pumpuru, nevis liesim sveces, kā tas novērots dažos citos muzejos, kuru darbībai kopumā vispār nav nekāda sakara ar svecēm. Muzejiem jāpiedāvā tas īpašais, kas viņiem ir, nevis jāpievilina skolēni ar citādām aktivitātēm, kas izveidotas mākslīgi.