Ledus un tumsa – šīs ir primārās prasības, lai ķertu vēdzeli no ledus.
Ievadam sākšu ar mazu atkāpi, ka pēdējos gados ar vēdzelēm kaut kas nav tā, kā bija agrāk. Jau kādas piecas–sešas sezonas, arī rudenī, ir grūti tikt pie laba vēdzeļu loma. Vai pat vispār pie jebkāda vēdzeļu loma. Bieži sanāk palikt bez copes pat vietās, kur agrāk tās bija labi ķertas. Kas īsti ir noticis ar vēdzeļu populāciju un aktivitāti, ir grūti spriest.
Bet, arī aprunājoties ar daudziem makšķerniekiem, ir skaidrs – noķert vēdzeli tagad ir gandrīz izaicinājums. Ar retiem un dažiem izņēmumiem. Par vēdzeļu trūkumu liecina arī lietotāju bilžu trūkums ar atskaiti par labām vēdzeļu copēm dažādos forumos un sociālajos tīklos. Domāju, ka te nav bez vainas arī makšķernieki. Un tieši ledus periodā un vēdzeļu nārsta laikā. Vēdzeles Latvijā nārsto janvāra beigās, februārī. Tad parasti ir labs un stabils ledus, kur makšķernieki tiek tām klāt.
Latvijā lomā drīkst paturēt piecas vēdzeles, sākot ar 35 cm garumu. Bet uz vēdzelēm nav saudzējošā nārsta lieguma. Un tajā brīdī tās ir diezgan viegli noķeramas. Tās sargā savas nārsta vietas un uzbrūk bļitkām aizsargājoties, nevis tāpēc, ka vēlas ēst. Vēdzele bieži guļas virsū bļitkai, tādā veidā mēģinot padzīt nevēlamo viesi no nārsta vietām. Un to izmanto arī negodīgi makšķernieki, kas ķer ar cemmeri. Vēdzele nārsta laikā pati tam uzguļas. Ne vienmēr to izdodas izvilkt, bet dziļas un sāpīgas rētas tādā veidā tām ir garantētas.
Esmu manījis, kā izskatās uz Burtnieka ledus, kur šādi “makšķernieki” ir stiepuši prom no vēdzeļu nārsta vietām visu, ko var aizstiept. Viss ledus ir asinīs, āliņģi izdauzīti, un izskatās kā kaut kādā kautuvē. Ja zina, kur ir vēdzeļu nārsta vietas, tad krietni izretināt to populāciju un notraumēt lielu daļu zivju nav nemaz tik grūti. Iespējams, dažos ūdeņos tieši šis ir viens no iemesliem, kāpēc to makšķernieku lomos palicis tik maz. Bet tagad par pašu vēdzeļu copi no ledus.