Arvien biežāk cilvēkus piemeklē nierakmeņu slimība, un lielākoties tas saistīts ar neveselīgu dzīvesveidu. Parasti šai slimībai nav izteiktu simptomu, sāpes jūtamas tikai tad, kad akmens no nieres sāk migrēt uz urīnvadu vai jau aizgājis līdz urīnpūslim.
Ja rodas kaut niecīgs pamats domāt par nierakmeņu esamību, vēlams konsultēties ar urologu, kurš vislabāk mācēs iztulkot simptomus, noteiks diagnozi un ārstēšanu. Bet slimība noteikti jāārstē, jo ilgstoši centieni sadzīvot ar nierakmeņiem var izraisīt hroniskas nieru slimības, kas savukārt izraisa virkni citu veselības problēmu. To, kas īsti ir nierakmeņi un ko ar tiem iesākt, skaidro Veselības centra 4 urologs Georgijs Kirakozovs.
Nierakmeņu rašanās cēloņi
Nierakmeņi veidojas, ja urīns ir pārsātināts ar dažādu veidu sāļiem vai arī urīnā trūkst vielu, kas tos šķīdina. Rezultātā sāļu pārpalikums nogulsnējas nierēs un veido kristālus.
“Lielāks risks iedzīvoties nierakmeņu slimībā ir cilvēkiem ar vielmaiņas traucējumiem, reiz pārslimotām un/vai esošām slimībām, kas rada izmaiņas urīna sastāvā un rosina akmeņu veidošanos: hronisks urīnceļu iekaisums, vairogdziedzera slimības ar pastiprinātu kalcija izdalīšanos no organisma, podagra, kuņģa-zarnu trakta un citas slimības, arī cilvēkiem ar anatomiskām īpatnībām, kad ir traucēta urīna izdale caur urīnvadiem. Akmens var veidoties arī uz svešķermeņa, piemēram, nieru bļodiņas dobumā ievietotas nefrostomas. Vīriešiem nierakmeņu slimības attīstību var veicināt labdabīga palielināta prostata, kas traucē urināciju un provocē iekaisumu. Nierakmeņu slimība var būt arī iedzimta,” stāsta urologs.
Tomēr visbiežākais nierakmeņu veidošanās cēlonis ir dzīvesveids – par maz dzeram ūdeni un kustamies, par daudz ēdam gaļu, kas rezultējas ar mazāku un koncentrētāku urīna apjomu, nekā vēlams normālu fizioloģisko procesu norisei. Dzīvesveida dēļ radušos akmeņus sauc par sporādiskajiem jeb nejaušajiem akmeņiem.