7. decembrī Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē "Lielais dzintars" skatītāji pirmo reizi varēs līdzpārdzīvot režisores Kristīnes Brīniņas dokumentālajai izrādei "Gaišās naktis". Tas būs dokumentāls iestudējums par trim vīriešiem, kas nokļuvuši ieslodzījumā, vēl būdami jaunieši, par pieaugšanu kameras sienās, par jaunas dzīves sākuma meklējumiem.

"Kultūrzīmes" ar režisori, horeogrāfi un izrādes dramaturģi Kristīni Brīniņu satikās dažas dienas pēc "Spēlmaņu nakts" ceremonijas, kurā, aicināta pateikties par iegūto balvu par gada labāko horeogrāfiju izrādē "Hamlets", Kristīne teica pārsteidzošu runu, aizstāvot mūsu vecos mežus pret to alkatīgu izciršanu.

– Kā jūs izjūtat Latvijas mežu? Šobrīd esam sadalījušies – tie, kuriem mežs kalpo kā svētnīca, un tie, kuri mežā saredz tikai naudu un vēlreiz naudu…

K. Brīniņa: – Viss ir savstarpēji saistīts, esam līdzatkarīgi no meža, esam daļa no dabas un daļa no dabas cikla. Pat ja nerunājam tādās kategorijās kā dabas aizsardzība, mežs ir nozīmīga bioloģiski daudzveidīga vide ar aizsargājamiem biotopiem, mājas dažādām dzīvām radībām, arī mūsu tik ļoti gaidītajiem putniem pavasaros. Mūsu bezatbildība atspēlēsies mūsu bērniem; izcirtēju lobiji mēdz stāstīt, ka jaunie meži esot tie, kas vairāk piesaista oglekli, taču tā nav patiesība. Zinātnieki publicētajos pētījumos par koku spēju absorbēt oglekli un ražot skābekli atzīst, ka vecie meži šo ciklu veic labāk par jaunajiem. Būtībā jārunā par ekoloģiskiem draudiem, kas vistiešāk skar tieši mūs pašus un tālāk skars mūsu bērnu apdzīvoto vidi. 

Arī cilvēks ir viena no dabas sugām, kura pati sevi apdraud, turklāt mūsu populācija arvien vairāk no Zemes izspiež citas dzīvās radības.

– Kādēļ savai runai par nepieciešamību aizsargāt mežus izvēlējāties "Spēlmaņu nakts" ceremoniju, lielākoties zālē sēdošie kultūras cilvēki ir maz vainojami mežu izciršanā…

– Visi esam saistīti ar zemi, uz kuras stāvam. Iespējams, dzīvojot pilsētā, mazāk var manīt to, kas ik dienu notiek lauku iedzīvotāju acu priekšā, varbūt pilsētnieki šajos jautājumos iedziļinās mazāk un viņu prātus nodarbina citi procesi, citas aktualitātes. Var likties, ka organizācijas Pasaules Dabas fonds vai "Zaļā brīvība" un vēl citas par dabas aizsardzību runā gana daudz; jautājumus taču aktualizē televīziju raidījumi, laikrakstu raksti, bet tomēr nedomāju, ka līdzšinējās platformas spēj sasniegt pietiekami daudz cilvēku.

Māksliniekiem un kultūras cilvēkiem ir būtiska privilēģija un priekšrocība – mūsu balss. Man bija priekšrocība uzkāpt uz skatuves, zinot, ka ļoti liela sabiedrības daļa tieši tajā brīdī vēro notikumu ("Spēlmaņu nakts" ceremonija notika 23.11.). Man liekas, ka dziļākais mākslas uzdevums ir runāt par to, kas ir svarīgs, darīt to, kas citiem palīdz ieraudzīt, sadzirdēt, uzmundrināt. Runā teicu to, kas sāp man, Kristīnei. To vilni, ko radīja mana runa, nebiju ne iztēlojusies, ne gaidījusi, tikai šobrīd saprotu, cik daudziem šis jautājums bijis svarīgs. Esmu pamanījusi, ka radušās daudzas diskusijas, parādījušies dažādi viedokļi. 

Ir svarīgi, ka notiek šāda domu apmaiņa, jo, lai paustu savējās, tās nepieciešams pamatot, un nu cilvēkiem nekas cits neatliek kā iedziļināties un lasīt, kāds bijis mans pamatojums runāt par veco koku saglabāšanas nozīmīgumu, 

par to, ka nedrīkstam izcirst vecos mežus. Pat ja sabiedrība nepiekrīt, jābūt pamatojumam, kāpēc nepiekrīt.

Kristīne Brīniņa.

– Vai nebažījāties, ka turpmāk jūs var mazāk aicināt publiskajā telpā, jo it kā pārkāpāt pieņemto uzvedības normu – no skatuves pateikt paldies, un tas arī viss?

– Ja tiktu ierobežota iespēja uz skatuves paust personisko viedokli, tad būtu liels pamats satraukumam par demokrātiju valstī un vārda brīvības patieso nozīmi. Uz skatuves jau nenotika ne agresija, ne strīds, tas bija aicinājums uz sarunu. Protams, šādās ceremonijās katrs pateicamies savai radošajai komandai, režisoriem, teātriem. Tam, ka valstī vispār var būt teātris, māksla, kultūra, kas netiek cenzēta, nav pats par sevi saprotams, tā ir liela vērtība. 

Tomēr šāda skatuve ir svarīga vieta, kur iespējams runāt arī ārpus – par to, ko runājam savos mākslas darbos. 

Kā valsts piederīgajiem māksliniekiem ir būtiski pavisam vienkārši un cilvēcīgi paust saviem vārdiem to, ko vēlamies, lai sabiedrība sadzirdētu.

– Jūsu aicinājums bija stiprs, maigs un pieklājīgs. Kāda ir jūsu attieksme pret daudz ekstrēmāku rīcību – dabas aizsardzības vārdā sabojātajiem mākslas darbiem vai arī zaļi domājošu jauniešu pielīmēšanos pie lidostu skrejceļa?

– Man to grūti argumentēt, droši vien atbildes varētu sniegt tikai paši šo akciju dalībnieki. Iespējams, viņu atbildes varētu būt spēcīgas, bet vienlaikus man gribētos zināt, vai šādai rīcībai bijis rezultāts, un, ja ir, tad kāds. Manuprāt, mērķis neattaisno visus iespējamos līdzekļus. Mums ir ļoti svarīgi apzināties, ko upurējam vai ko iznīcinām brīdī, kad gribam darīt ko labu, vai savā ziņā tas nav pretrunā ar mūsu vēstījumu.

Atceros, pirms gadiem "Dirty Deal" teātrī organizēja meistarklasi, kuru vadīja amerikāņu mākslinieks Lerijs Bogads, viņš toreiz stāstīja par dažādām akcijām, kurās protests tiek veikts radošā veidā, neiznīcinot citu darbus vai nedegradējot pilsētvidi. Viņš ieteica jebkuru akciju dokumentēt, jo parasti piedalās mazs cilvēku skaits, bet dokumentālais materiāls vēlāk ļauj to saglabāt un parādīt vēl daudziem citiem. 

Pareizā laikā un veidā pausts viedoklis iekustina, notiek kaut minimāla rezonanse, turklāt būtiski, lai radoša akcija nekļūtu par vienkārši emocionālu kliegšanu. 

Tas ir ceļš, kurā ļoti svarīgi apzināties savu lēmumu, rīcību, bet vienlaikus būtiski gluži visu neracionalizēt, paļauties arī uz gudri vadītām emocijām.

– Jūsu līdzšinējie radošie darbi visbiežāk vērojami ne tikai kā māksla mākslai, bet kā sociāli atbildīga, sabiedrību uzrunājoša māksla. Tāda gaidāma arī jaunā dokumentālā izrāde "Gaišās naktis".

– Mani ļoti interesē dzīve, tāpēc vēlos to iepazīt, saprast un izstāstīt. Grūti teikt vienu konkrētu vadmotīvu vai impulsu, kas noved pie kārtējā darba, bet zobratiņi saslēdzas un saprotu, kas varētu būt vajadzīgs. Turklāt ir interesanti domāt un atklāt dzīves samezglojumus, tas ir būtiski ne tikai man pašai personiski, bet arī kopējā sabiedrības ainavā.

Runājot par "Gaišajām naktīm", mani nepamet doma, ka visi ieslodzītie reiz bijuši bērni. Tad viņi kļuva par jauniešiem un nonāca situācijā, kas noveda ieslodzījumā. Kas ir šīs cēloņsakarības, kas noved līdz cietumam? Vai ieslodzītie cilvēki uzskatāmi par kādu nodalītu sabiedrības daļu? Patiesību sakot, ieslodzījumā varam nonākt vai ikviens. Šie daudzie jautājumi manī cirkulē, un vēlējos tos saprast, jo arī pati esmu daļa no sabiedrības. Mums visiem būtu svarīgi saprast, kas ar šiem cilvēkiem notiek tad, kad viņi atgriežas brīvībā; kā būtu iespējams apstādināt iegriezto riteni, ka kāds atkal un atkal nokļūst cietumā. 

Kas bērnam, vēlāk jaunietim liek izdarīt noziegumu, kā šo rīcību būtu iespējams apturēt, jo savā ziņā upuri esam mēs visi, ir izveidojies upuru loks.

– Izrādes pieteikumā sakāt paldies Ieslodzījuma vietu pārvaldei, Liepājas cietuma Resocializācijas daļai, biedrībai "Radi vidi pats"...

– Jā, pateicoties pārvaldes, cietuma un biedrības "Radi vidi pats" darbiniekiem, varēju tikties ar jauniešiem ieslodzījumā. Cietums, protams, nav pati briesmīgākā vieta, bet gana kritiska. Tur aptuveni divus gadus sarunājos ar trim ieslodzītajiem vīriešiem, soli pa solim kopā atklājām, kā bērns pieaugot iziet cauri dažādām dzīves situācijām. Ļoti būtisks ir sabiedrības līdzdalības trūkums, jo visu trīs vīriešu dzīvē bijuši brīži, kad vēl būtu bijis iespējams šos jauniešus noķert kritiena brīdī un sniegt atbalstu, kas varētu būtiski mainīt viņu turpmāko dzīves ceļu. Piemēram, īsti nevienu nav interesējis, kāpēc skolā bērnam pasliktinājušās atzīmes, mainījusies uzvedība, arī skolotāji laikus nav uzdevuši jautājumu, vai tiešām viss kārtībā. Bērni paši bieži par problēmām nerunā, bet, ja kāds pieaugušais būtu šos simptomus ievērojis un tiem pievērsis uzmanību vai arī, neprotot un nezinot kā izstāstīt, tomēr spētu šos no bērna nākošos signālus nolasīt, lai pašu spēkiem noskaidrotu, vai viņš necieš no vardarbības... Ja skolotājiem būtu zināšanas, kas viņiem šādā brīdī jādara…. Bet viņi to nespēja izdarīt, bumba vēlās, līdz atdūrās kritiskajā brīdī, un jaunietis izdarīja slepkavību. Sākotnēji mani interesēja jaunieši, kuri nonākuši krīzes situācijā. Tad vēl ir tā saucamie sistēmas bērni, kuri aug bērnunamos, arī viņiem bieži trūkst atbalsta. 

Runa jau vienmēr nav tikai par šo bērnu vecākiem, runa ir par sabiedrību, kura izdara izvēli: kā reaģēt, izturēties pret grūti audzināmu bērnu, kurš sāk lietot alkoholu, 

narkotikas vai sāk smēķēt. Ikreiz kādam būtu jājautā, kas slēpjas aiz šo darbību aizsega, jo nosodīt ir viegli, tāpat kā ielikt noteiktā rāmī, viegli novelt vainu uz ģimeni, uz bērnunama audzinātājiem. Mūsu, sabiedrības, rokās ir ietekmēt šī bērna, kas nav mūsu bioloģiskais bērns, dzīvi, līdz ar to ietekmējot sabiedrību kopumā. Ar šo izrādi vēlos jautāt, kādi cilvēki mēs esam, cik ļoti interesējamies viens par otru, vai spējam sniegt nepieciešamo atbalstu?

Domājot par izrādes prototipiem, viens no viņiem desmit gadu laikā gājis caur pašterapeitisku procesu – nopietnu darbu ar sevi – un tagad, esot brīvībā, rodas jautājums, kā sabiedrība pēc viņa desmit ieslodzījuma gadiem varētu palīdzēt atsākt dzīvi. Uzticības kredīts nepieciešams abām pusēm – gan sabiedrības uzticība bijušajam ieslodzītajam, gan arī viņam jāiemācās uzticēties sabiedrībai, jāsaprot, ka viņš tai varētu būt piederīgs, nevis atstumts. Tas ir ļoti sarežģīts process, un būtībā pati pamatlieta, kuru caur izrādi vēlos jautāt sabiedrībai, ir par vēlmi deleģēt, nodot līdzatbildību, spēju sadzirdēt. Pat ne piedot, bet padomāt – kas ir tas, kas jaunu cilvēku noved ieslodzījumā un kas varētu šo situāciju mainīt. Man liekas, ka šobrīd mums vēl nav atbildes, tādu var būt grūti atrast, bet svarīga ir arī pati domāšana un atbilžu meklējumi.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.