7. decembrī Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē "Lielais dzintars" skatītāji pirmo reizi varēs līdzpārdzīvot režisores Kristīnes Brīniņas dokumentālajai izrādei "Gaišās naktis". Tas būs dokumentāls iestudējums par trim vīriešiem, kas nokļuvuši ieslodzījumā, vēl būdami jaunieši, par pieaugšanu kameras sienās, par jaunas dzīves sākuma meklējumiem.
"Kultūrzīmes" ar režisori, horeogrāfi un izrādes dramaturģi Kristīni Brīniņu satikās dažas dienas pēc "Spēlmaņu nakts" ceremonijas, kurā, aicināta pateikties par iegūto balvu par gada labāko horeogrāfiju izrādē "Hamlets", Kristīne teica pārsteidzošu runu, aizstāvot mūsu vecos mežus pret to alkatīgu izciršanu.
– Kā jūs izjūtat Latvijas mežu? Šobrīd esam sadalījušies – tie, kuriem mežs kalpo kā svētnīca, un tie, kuri mežā saredz tikai naudu un vēlreiz naudu…
K. Brīniņa: – Viss ir savstarpēji saistīts, esam līdzatkarīgi no meža, esam daļa no dabas un daļa no dabas cikla. Pat ja nerunājam tādās kategorijās kā dabas aizsardzība, mežs ir nozīmīga bioloģiski daudzveidīga vide ar aizsargājamiem biotopiem, mājas dažādām dzīvām radībām, arī mūsu tik ļoti gaidītajiem putniem pavasaros. Mūsu bezatbildība atspēlēsies mūsu bērniem; izcirtēju lobiji mēdz stāstīt, ka jaunie meži esot tie, kas vairāk piesaista oglekli, taču tā nav patiesība. Zinātnieki publicētajos pētījumos par koku spēju absorbēt oglekli un ražot skābekli atzīst, ka vecie meži šo ciklu veic labāk par jaunajiem. Būtībā jārunā par ekoloģiskiem draudiem, kas vistiešāk skar tieši mūs pašus un tālāk skars mūsu bērnu apdzīvoto vidi.
Arī cilvēks ir viena no dabas sugām, kura pati sevi apdraud, turklāt mūsu populācija arvien vairāk no Zemes izspiež citas dzīvās radības.
– Kādēļ savai runai par nepieciešamību aizsargāt mežus izvēlējāties "Spēlmaņu nakts" ceremoniju, lielākoties zālē sēdošie kultūras cilvēki ir maz vainojami mežu izciršanā…
– Visi esam saistīti ar zemi, uz kuras stāvam. Iespējams, dzīvojot pilsētā, mazāk var manīt to, kas ik dienu notiek lauku iedzīvotāju acu priekšā, varbūt pilsētnieki šajos jautājumos iedziļinās mazāk un viņu prātus nodarbina citi procesi, citas aktualitātes. Var likties, ka organizācijas Pasaules Dabas fonds vai "Zaļā brīvība" un vēl citas par dabas aizsardzību runā gana daudz; jautājumus taču aktualizē televīziju raidījumi, laikrakstu raksti, bet tomēr nedomāju, ka līdzšinējās platformas spēj sasniegt pietiekami daudz cilvēku.
Māksliniekiem un kultūras cilvēkiem ir būtiska privilēģija un priekšrocība – mūsu balss. Man bija priekšrocība uzkāpt uz skatuves, zinot, ka ļoti liela sabiedrības daļa tieši tajā brīdī vēro notikumu ("Spēlmaņu nakts" ceremonija notika 23.11.). Man liekas, ka dziļākais mākslas uzdevums ir runāt par to, kas ir svarīgs, darīt to, kas citiem palīdz ieraudzīt, sadzirdēt, uzmundrināt. Runā teicu to, kas sāp man, Kristīnei. To vilni, ko radīja mana runa, nebiju ne iztēlojusies, ne gaidījusi, tikai šobrīd saprotu, cik daudziem šis jautājums bijis svarīgs. Esmu pamanījusi, ka radušās daudzas diskusijas, parādījušies dažādi viedokļi.
Ir svarīgi, ka notiek šāda domu apmaiņa, jo, lai paustu savējās, tās nepieciešams pamatot, un nu cilvēkiem nekas cits neatliek kā iedziļināties un lasīt, kāds bijis mans pamatojums runāt par veco koku saglabāšanas nozīmīgumu,
par to, ka nedrīkstam izcirst vecos mežus. Pat ja sabiedrība nepiekrīt, jābūt pamatojumam, kāpēc nepiekrīt.
– Vai nebažījāties, ka turpmāk jūs var mazāk aicināt publiskajā telpā, jo it kā pārkāpāt pieņemto uzvedības normu – no skatuves pateikt paldies, un tas arī viss?