Prasības telpu aprīkojumam un iekārtojumam ir visai viegli izpildāmas, toties lielākā problēma ir apstāklī, ka telpai ir jābūt nodotai ekspluatācijā kā ražošanas ēkai.
Pieaugot nomedījamo dzīvnieku skaitam, visai loģisks kļūst jautājums, kā apstrādāt un kur likt nomedīto dzīvnieku gaļu. Ne vienmēr to ir iespējams tūlīt izmantot pašpatēriņam vai ievietot katra mednieka ledusskapja saldētavā. Visai loģiski būtu ar medījuma gaļu iesaistīties pārtikas apritē un galu galā tādā veidā papildināt kluba kasi.
Jau šobrīd nomedītā dzīvnieka ķermeni ar ādu iespējams pārdot uzpircējiem, taču tāpat iespējams sadarboties arī ar atzītiem pārtikas pārstrādes uzņēmumiem, ja vien mednieku mājas dīrūzis tiek pārveidots par atzītu mazjaudas kautuvi. Ja neņem vērā kādu būtisku zemūdens akmeni, šis process nebūt nav pārāk sarežģīts.
Kā medījuma gaļa nokļūst pārtikas apritē
Lai ar medījamo dzīvnieku gaļu iesaistītos pārtikas apritē, jāsaprot, ka medības pašas par sevi šajā izpratnē ir primārā ražošana. Medību kolektīva vai medību vietas tuvumā ir jābūt kādam apmācītam cilvēkam, kurš māk novērtēt šo medījumu tieši nomedīšanas vietā. Novērtēšana jāveic pēc iespējas drīzāk pēc dzīvnieka nomedīšanas. Vislabāk, ja mednieku kolektīvā ir cilvēks (apmācītā persona), kurš ir apmācīts šādas apskates veikt. Tāpat medniekam apmācītajai personai ir jāizstāsta savi novērojumi par konkrētā dzīvnieka uzvedību pirms šāviena. Medniekam ir jānovēro, kā dzīvnieks kustas, kādas skaņas izdveš un citas pazīmes. Šī informācija palīdz apmācītajai personai pieņemt lēmumu par tālāko medījuma apstrādi.
Pati apmācītā persona dzīvnieku apskata, kad tas jau ir nomedīts. Tiek pievērsta uzmanība tam, kāds ir apmatojums, kāda gļotādu krāsa, varbūt var redzēt vecus ievainojumus, citas ārējās pazīmes, kā arī izņemtos iekšējos orgānus, lai saprastu, vai nomedītais dzīvnieks atbilst normai vai tomēr ir pazīmes, kas var liecināt par slimībām vai vides piesārņojumu.