Ja suns sāk riet rupjā balsī, tas nozīmē, ka ir kontakts ar dzīvnieku.
Decembrī dzērām kafiju ar Justu Dzedonu no Wild’n’free. Justs ir aktīvs mednieks un entuziasma pilns pēdu meklētājs, viņš regulāri mūsu WhatsApp grupā Asinspēdu suņi publicē veiksmes un neveiksmes stāstus, kad devies meklēt ievainotus dzīvniekus ar savu asinspēdu suni Rako.
Pļāpājām par saviem piedzīvojumiem, meklējot ievainotos dzīvniekus, un Justs kādā brīdī saka – es vēlos šo lietu popularizēt. Žurnālā katrā numurā varētu būt kāds veiksmes vai neveiksmes stāsts. Man šī ideja ļoti patika, tiešām – šī ir tradīcija, par ko jārunā daudz un plaši, jo daudzi Latvijas mednieki vēl nesaprot, ko tas nozīmē, un arī netic, ka no tā visa ir kāda jēga. Un tieši šī neticība bija tā, kas mums ar vācu asspalvaino putnusuni Erco von Kiesow a.k.a. Drātiņu neļāva sekmīgi atrisināt vienu asinspēdu noslēpumu.
Ir situācijas, kad mednieks viens ar savu suni var doties meklēt un sekmīgi atrast, bet ir situācijas, kad vajag arī kolektīva palīdzību. Šeit nu tāds stāsts.
Dzinējmedības, otrais masts, iznāk briežu bariņš, maziņš špīseris, govis un teļi. Špīseris iet pirmais, govis un teļi vienā čupā, un izšaut nav iespējams. Tādēļ raidu šāvienu uz ragaino. It kā ir atsitiens. Kad ir labāks leņķis, tad otrs šāviens. Viss bars aiziet pāri laukam. Nebija tālu, ātri neskrēja – nu viss it kā perfekti, bet aiziet. Pēc masta ar medību vadītāja atļauju dodos pārbaudīt pēdas. Otrā šāviena vietā – kaudze spalvu. It kā briedim sāns būtu noskūts. Pirmā asinspile – tāda kā pļeka – parādās tikai 200 metrus no šāviena vietas. Kūstošajā sniegā to atrodu, bet parastā situācijā, kad sniega nav un iet skatīties mednieks parastais bez asinspēdu meklēšanas pieredzes, visticamāk, būtu nolēmis, ka garām. Pa lauku līdz ceļam noeju metrus 400. No sākuma pa pilei ik pēc desmit soļiem, kad dzīvnieks šķērsojis grāvi – jau kļūst vairāk, bet brīžiem nevar saprast – tās ir asinis vai dubļi.