Mednieku mājas kamīnā klusi sprakšķēja malka. No virtuves plūda brīnišķīgs aromāts, liekot mutē saskriet siekalām. Mūsu čaklākais pavārs Bumbulītis cepa sīpolus un krējuma mērcītē ar viņam vien zināmu garšvielu maisījumu sutināja brieža akniņas.

Reklāma

Pārējie vīri sēdēja iepretim kamīnam un nekādi nevarēja saprast, kā viens no dzinējiem tā arī nespēja paša spēkiem izkļūt no eglītēm. Un tas biezoknītis bija labi ja divdesmit reiz divdesmit metru liels… Nabags tur maldījās un brēca nelabā balsī, ka vairs nesaprotot ne gala, ne malas. Nācās iet viņam pakaļ un pie rokas izvest uz ceļa, kas bija vien dažu desmitu metru attālumā.

Bērziņu Māris gan atcerējās, ka savā jaunībā pat trijatā nav varējuši no nelielas skupsniņas ruksi izvilkt. Meža malā šāvis cūciņu. Rukšelis ieskrējis krūmiņos, noklusis. Sagaidījis palīgos Kārklu Jāni, Lapiņu Pēteri un gājuši meklēt. Tādu brīdi pastaigājuši pa krūmiem un atraduši, lai gan sācis jau krēslot. Piesējuši šņori un sākuši vilkt. Taču mežam ne gala, ne malas. Kad kādu stundu bija vilkuši, likuši ruksi mierā. Un sākuši pētīt, uz kuru pusi tad jāiet, jo jau pavisam satumsis. Bet šo mežiņu taču viņi zina kā savu kabatu!

Māri atstājuši pie cūkas un abi palīgi gājuši pareizo ceļu meklēt. Pēc brīža Pēteris saucis, ka esot meža malā un lai nāk uz balsi. Taču Jānim ar Māri tā vilkšana aizņēmusi atkal kādu stundu un Pētera balss šķita skanam katrreiz no citas puses…

Nespējot sagaidīt abus draugus, Pēteris gājis šos meklēt. Ne bez grūtībām, bet atradis. Taču, velkot nelaimīgo ruksi, atkal pagājusi stunda un mežam malas kā nav, tā nav…

Vasaras nakts īsa, sākusi svīst gaismiņa. Šoreiz mežmalu meklēt devies pats Māris ar Jāni, bet Pēteris atstāts pie rukša. Taču situācija uz mata tāda pati kā pirmajā reizē. Abi draugi meža malā, bet Pēteri ārā dabūt nekādīgi nevar. 

Beidzot nekas cits nav atlicis kā atstāt ruksi mežā. Kā valgs no rokām bijis ārā, tā uzreiz skaidrs, uz kuru pusi jāiet. Tā arī ruksis ticis atstāts turpat mežiņā, kas cita starpā bija vien kādi piecsimt reiz septiņsimt metru liels… Jau dienā pakaļ medījumam neesot gājuši, kas zina, kas neļāva iziet no labi zināmas koku audzītes…

Jāteic, man pašam no domas par vadātāju arī mati uz muguras vēl šodien stāvus ceļas, padomājot, kā nakts melnumā izdevās neiekrist nevienā no akačiem. 

Bija zosu laiks. Iekārtojos pie viena no purva ezeriņiem un gaidīju. Zosis lidoja visriņķī, tikai ne pie manis. Bariņš iesēdās tīrelī. Līdu tam klāt. Ja kāds no malas to redzētu, domātu, ka esmu traks. Pat sievai nevar stāstīt! Padomās, ka esmu prātu izkūkojis. Beidzot man tika zoss, tikai… lodājot pa vaivariņiem, debespuses sajuka tā, ka no purva vairs nemācēju iziet…

Pēc kādām pāris stundām zvanīju tam pašam Mārim, lai brauc līdz purva malai pie mana auto un izšauj gaisā. Lieki teikt, ka biju apgājis purvam teju pretējā pusē. Vēl pusotra stunda un desmit patronas, ko pēc tam nācās Mārim atdot, un es biju pie automašīnas…

Vai kāds vēl ir redzējis vadātāju?

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties un reizi nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.