Tā kā vimbas ir strauju upju iemītnieces, tad bieži Latvijas lielāko upju krastos rindām stāv makšķernieki, kuri, pludinot savus spoguļāķus vai plastmasas mormiškas, gaida īstu vimbu copi.
Ne katrs makšķernieks var lepoties, ka noķēris tādu karpu dzimtas zivi kā vimbu. Vimbām ir ļoti ierobežots izplatības areāls, un tās parāda pastiprinātu aktivitāti galvenokārt tikai pavasarī.
Ir dienas, kad zivis ir aktīvas un kāri ķer makšķernieka piedāvāto ēsmu, bet ir dienas, kad gribētos interesantāku makšķerēšanu, it kā viss ir tieši tāpat kā vakar – gan ūdens līmenis, gan vēja virziens, gan straumes stiprums, zivis apakšā ir, bet copmaņa piedāvāto ēsmu vienkārši ignorē. Vimba ir karpu dzimtas Eiropas saldūdens zivs. To var atpazīt pēc mutes, kas ir vērsta uz leju, galvas apakšdaļā un apakšlūpā ir ciets skrimslis.
Izskats un īpašības
Vimbām ir vārpstveida korpuss ar ovālu šķērsgriezumu un nedaudz saspiestiem sāniem, zili pelēkas metāliskas zvīņas un oranža aste. Tām ir samērā asa, bet liela apakšlūpa ar biezu raga pārklājumu un asu malu, neass, uz priekšu izvirzīts purns. Attālums starp augšējo lūpu un priekšējo daļu ir lielāks nekā acs diametrs. Vimbām ir rīkles vienpusēji zobi, neliela izmēra cikloīdas zvīņas. Iegurņa spuras ir izvietojušās muguras spuras pamatnē.
Vēders vimbām ir balts vai gaiši dzeltenīgs, bet sāni ir sudrabaini, savukārt muguras krāsa variē no pelēkzilas līdz pelēkzaļai (atkarībā no vietas apstākļiem), bet vairāk vai mazāk tumša. Muguras spura tām ir caurspīdīga, astes spura pēc krāsas līdzīga kā muguras spura, bet apakšējā maliņa – sarkanīgas nokrāsas. Pārējās spuras vairāk vai mazāk ir spilgti oranžsarkanas. Vimbu gremošanas trakts ir īpaši garš, tas ir četras reizes lielāks par ķermeņa garumu. Dzimumu atšķirība ir pamanāma tikai nārsta periodā. Tēviņiem ir spilgtāka krāsa nekā mātītēm, tiem uz galvas un ķermeņa, sevišķi priekšpusē, veidojas izciļņi, kas ir lielāki un pamanāmi.