Lašu un taimiņu spiningošana nav tikai Gaujas, Salacas vai Ventas padarīšana. Lielās upes ir skaistas un resursu bagātas. Toties tā sauktais šarms tām nav tik spēcīgs kā mazajām upēm, kur viss mazs un kompakts.
Skaistās krāces pieejamas no visām vietām, it visur ar mānekli var tikt klāt. Lielajās upēs bieži vien nav iespējams tikt pie vajadzīgā metiena attāluma, kur to traucē krasts vai kādi citi šķēršļi. Šo daudzo faktoru dēļ pa reizei izbraucu uz mazajām upēm. Ir gadījies, ka vajag arī kārtīgi pavingrot, jo mazajās ir daudz vairāk dažādu pārvaramu šķēršļu nekā lielajās māsās. Bebru alas, krūmi, koki, arī tie, kas iegāzušies upītē un apdraud jūsu mānekļu kastes. Ar apdraud domāju to, ka, atgriežoties mājās, tās var būt daudz tukšākas nekā no rīta, kad devāties uz upi. Tā pati foreļošana – tikai pašas foreles sauc par taimiņiem un tie ir nedaudz lielāki. Pa kādai retākai reizei trāpās arī kāds lasis. To skaits ir neliels uz taimiņu fona un lomos trāpās daudz retāk. Upes ir mazas, un to resurss nav tik liels. Tas atkarīgs arī no ūdens daudzuma, kāds ir tajā brīdī, kad tajā uz nārstu nāk iekšā taimiņi un laši. Pēdējais ir vēl jutīgāks. Ja upē ir zems ūdens līmenis cauru rudeni, tas var arī neienākt uz nārstu. Ne tikai ūdens līmenis iespaido zivju daudzumu, bet arī pašas upes īpašības. Ir mazas upes, kur lašveidīgās zivis uzturas līdz pat pavasarim. Tajās zivis jūtas komfortabli un tik ātri nemigrē atpakaļ uz jūru. Bet ir tādas, kurās ienāk samērā daudz nārstojošo zivju, bet pēc nārsta uzreiz pamet upi. Iespējams, ka upe ir par seklu un zivīm nepietiek vietas, kur tām slēpties un uzturēties līdz pavasarim. Salīdzinājumam varētu minēt Svētupi un Līgatnes upīti. Līgatnes upītē uz nārstu ienāk pietiekami daudz, pat ļoti daudz nārstojošo taimiņu, toties pēc nārsta lielākā daļa no tiem migrē atpakaļ uz Gauju. Tikai reti eksemplāri upītē uzturas ilgāku laiku. Toties Svētupē taimiņš uzturas visu sezonu, un bieži vien tas ir sastopams vēl maija otrajā pusē.