Kā Latvijas hokejs elitē iekļuva

Pirms 30 gadiem Latvijas hokeja izlase bija ceļā uz Nīderlandi, lai trešo reizi piedalītos pasaules čempionāta B grupas turnīrā.

Eindhovenas pavasaris mūsējiem izrādījās veiksmīgs, un Latvijas hokejs beidzot tika pie tik kārotās ceļazīmes uz hokeja eliti, kur tā joprojām ir vēl šo baltu dienu. Tā nu sakrita, ka šo rindu autoram, tolaik zaļam sporta žurnālistikas iesācējam – laikraksta "Sports" korespondentam, tas bija pirmais ārzemju komandējums, tāpēc atmiņās tā laika notikumi saglabājušies gana spilgti.

Naudas nav, bet prēmijām pietiek

Latvijas hokejam tas bija pārmaiņu laiks visos līmeņos. Federācijas vadībā Kirovu Lipmanu uz laiku bija nomainījis Uģis Magonis, kuram liels palīgs bija ASV studentu hokejā izglītību ieguvušais Ulvis Katlaps. Naudas gan federācijai vairāk no tā nekļuva, un ne jau aiz labas dzīves par izlases galveno treneri apstiprināja Leonīdu Beresņevu, kurš togad trenēja Andreja Silavnieka izveidoto jauniešu komandu "Juniors". Kā palīgs viņam tika norīkots Latvijas hokeja cilvēks orķestris Māris Baldonieks, bet par neoficiālu ģenerālmenedžeri kļuva Jurijs Agureikins, jo tā bijusi viņa ideja izlases vadībā iecelt lielajā hokejā vien pirmos soļus sperošo Beresņevu. Togad savu pirmo sezonu aizvadīja jaunizveidotā Latvijas Hokeja līga (LHF), taču, tāpat kā tagad, visi labākie hokejisti spēlēja ārzemēs, pārsvarā Eiropā un ne jau tajās spēcīgākajās līgās un klubos, toties lielākajai daļai bija vecā Rīgas "Dinamo" rūdījums. 

Tiesa, vairāki hokejisti komandai pievienojās pirms paša turnīra, nepiedaloties nevienā no sešām pārbaudes spēlēm (pa divām reizēm pret poļiem, somiem un Zviedrijas otro izlasi), bet jau Eindhovenā tikai uz ceturto spēli no NHL atbrauca Sanhosē "haizivs" Artūrs Irbe.

Tas gan nemazināja mūsējo apņēmību ar trešo piegājienu B grupā uzvarēt, šāda iznākuma gadījumā federācijai apsolot 3000 ASV dolāru prēmiju katram hokejistam, tajos laikos ļoti iedarbīgam motivācijas instrumentam.

Žurnālisti sprieda, ka galvenie konkurenti mūsējiem ir baltkrievi, kuri beidzot bija izkļuvuši no C grupas, vien garām ejot pieminot arī Šveici, kas Latvijai pirms diviem gadiem aizlika priekšā kāju Kopenhāgenā, bet 1995. gada pavasarī bez lieliem variantiem izkrita no A grupas.

Sadziedāšanās ar britiem

Nopietni savējo motivācijai gatavojās arī atbalsta grupa – ap 50 līdzjutēju no Latvijas. Tolaik lidošana vidusmēra latvieša maciņam bija pārāk dārgs prieks, tāpēc lielākā daļa uz Nīderlandi devās ar tā laika fanu braucienu organizatora Jāņa Bruģa nofraktētu autobusu, ceļā ballītes atmosfērā pavadot visu nakti. Līdzi pilnas somas ar pārtiku un dažādiem šķidrumiem, lai pusotra nedēļa svešā zemē tiktu pavadīta pēc iespējas lielākā komfortā, pie reizes nenodarot pārāk lielu skādi savam budžetam.

Par līdzjutēju mītnes vietni, protams, arī naudas ekonomijas nolūkos tika izraudzīts kāds jauniešu hostelis, kas atradās netālu no Eindhovenas esošajā Valkensvārdas miestiņā, kas sporta līdzjutējiem vairāk asociējas ar motokrosu (tur regulāri notika un notiek pasaules čempionāta posmi). Par to, ka Nīderlande ir futbola un riteņbraukšanas zeme, varēja pārliecināties arī pēc hokeja halles atrašanās vietas Eindhovenas pašā nomalē, bez lielām sabiedriskā transporta iespējām, toties lieliski sasniedzama ar velosipēdu, ko turnīra gaitā daļa līdzjutēju arī labprāt izmantoja, ciskudriļļus par samērā mazu naudu iznomājot turpat Valkensvārdā.

No septiņu spēļu maratona vislabākā atmosfēra, šķiet, bija pašā pirmajā Latvijas izlases spēlē pret Lielbritāniju, kuri, kā jau no futbola lielvalsts nākuši, saprot līdzjušanas drēbi. Latviešiem ar viņiem saskanēja, un pēc visai sīva mača, kurā Latvija atspēlējās no 3:5, dziesmas izbijušā bundzinieka, bet tolaik Vidzemes tirgus gaļas izcirtēja Alda Survillo bungotā ritma pavadībā nenoklusa vēl ilgu laiku.

Ekskursija uz rūpnīcu

Žurnālistiem darba apstākļi tiem laikiem bija sarūpēti ļoti labi, tradicionālā tēja un kafija, kāds uzkožams našķis, alus gan tikai par savu naudu. Vienīgā nelaime – tolaik vēl reti kuram amata brālim darbavieta spēja nodrošināt portatīvo datoru, tāpēc hokeja aktualitātes uz dzimteni ceļoja ar faksa starpniecību, vispirms savas domas ar roku uzliekot uz papīra, bet pēc tam garadarbu iedodot preses centra darbiniecēm, kuras to nosūtīja adresātam. Klapatas lielas, par laimi, pēc gada jau A grupas turnīrs Turku un internets un datori savu uzvaras gājienu bija sākuši arī Latvijas laikrakstu redakcijās. Pa kādam starpgadījumam notika arī izlasē. Tā 

vienu no treniņiem nācās aizvadīt stadionā, jo treniņhallē ledus siltā laika dēļ bija izkusis līdz nelietošanas stadijai, savukārt doks Jānis Kvēps sūrojās, ka liela daļa spēlētāju saķēruši iesnas un viņam ar steigu jāpapildina pretsaaukstēšanās medikamentu krājumi.

Tikmēr Latvijā bija sākusies ņemšanās ar kādu epizodi, kurā galvenais grēkāzis izrādījās Oļegs Znaroks. Televīzijas skaņu mikrofoni Eindhovenā bija nolikti arī uz noraidīto spēlētāju soliņa, un tiešraidē bijis labi dzirdams, ar kādiem mātes vārdiem hokejists vēršas pie tiesnešiem par nopelnītu noraidījumu. Cilvēkiem, kam hokeja gaisotne bija sveša, šāda "kultūra" bija nepieņemama, bet Eindhovena, par laimi, no Rīgas izrādījās pietiekami tālu un soctīklu tad vēl nebija, lai šādas negācijas kaut kā iespaidotu komandu.

Pirmā atslēgas spēle Latvijai Eindhovenā bija ceturtais mačs pret baltkrieviem, kuri kā velns no bizzālēm bijās no Artūra Irbes ierašanās. Spēles dienas rīta treniņā ieraugot viņu uz ledus, baltkrievu morāle saplaka kā gaisu izlaidis balons, un viņu treneriem to atkal piepūst tā arī neizdevās. Uzvarot ar 4:1, Latvijas hokejisti nopelnīja brīvdienu, ko pavadīja ekskursijā uz elektropreču ražotāja "Philips" rūpnīcu un muzeju, savukārt līdzjutēji mēroja garāku ceļa gabalu, izbaudot Amsterdamas piedāvātos labumus.

Bandīti un Beresņeva bārda

Pirmspēdējā spēlē ar 15:3 sagraujot mājiniekus, Latvijas izlasei pēdējā spēlē pret Šveici pietika ar neizšķirtu. Pretinieki iemeta pirmie un pie saviem vārtiem, kā tagad moderni saka, noparkoja autobusu. Tāpat kā pirms diviem gadiem Kopenhāgenā, kur Latvija izšķirošajā mačā Šveicei zaudēja ar 1:2, mūsējiem bija pārsvars, bet ko tas dod, ja ripa neiet vārtos. Latvijas izlasi izglāba tas pats mutes brūķētājs Znaroks, kurš ripu ar spēku un pretinieku vārtsargu Reto Pavoni piedevām pārstūma pāri vārtu līnijai. Svinības ģērbtuvē un hallē pēc Latvijai derīgā 1:1 bija varenas. Neraksturīgi, ka iekšā ģērbtuvē laida arī žurnālistus un ne tikai viņus, jo paspiest roku hokejistiem ieradās ne tikai oficiālas personas, bet arī kriminālās autoritātes Viktors Balulis un Aleksandrs Kisels, no kuriem vismaz viens tolaik bija izsludināts meklēšanā.

Līdzjutēji līksmoja Eindhovenas hokeja halles mājīgajā kafejnīcā, kur viņiem pēc kāda laika kompāniju sastādīja izlases jaunais gals – Rodrigo Laviņš, Kārlis Skrastiņš un Aleksandrs Ņiživijs, tolaik 20–21 gadu veci jaunekļi, par prieku līdzjutējiem piedaloties arī kopīgā uzvaras dejā. 

Savukārt galvenais treneris Beresņevs mājās atgriezās bez kuplās bārdas, kas tika noskūta turpat ģērbtuvē. 

Savukārt pēdējā reportāža par Eindhovenā piedzīvoto uz "Sportiņa" redakciju ceļoja jau no kāda Polijas benzīntanka faksa aparāta, jo trīs stundas pēc spēles līdzjutēju autobusam bija jādodas mājup un visu aprakstīt uz vietas īsti vairs nevarēja pagūt. Mājās atgriezāmies pāris stundas pēc tam, kad Rīgas lidostā fanu pūļi jau bija sagaidījuši hokejistus. Latvijas izlases 30 gadus ilgajai epopejai hokeja elitē pamati bija ielikti!

Rezultāti. Hokejs

PČ B grupā Eindhovenā

• Latvija – Lielbritānija 6:5 (1:1, 4:4, 1:0)
• Latvija – Japāna 6:1 (1:0, 2:0, 3:1)
• Latvija – Dānija 5:3 (1:2, 3:1, 1:0)
• Latvija – Baltkrievija 4:1 (0:1, 3:0, 1:0)
• Latvija – Polija 4:2 (1:1, 1:0, 2:1)
• Latvija – Nīderlande 15:3 (9:1, 3:1, 3:1)
• Latvija – Šveice 1:1 (0:0, 0:1, 1:0)

Latvija – 13 punkti, Šveice 11, Baltkrievija 10, Lielbritānija 9, Polija 4, Dānija 3, Nīderlande 3, Japāna 3

Latvijas izlases sastāvs

• Vārtsargi – Artūrs Irbe (4 spēles, 7 ielaisti vārti), Juris Klodāns (3, 9), Andrejs Zinkovs (1, 0)
• Aizsargi – Andrejs Maticins 5 (1+4)*, Sergejs Čudinovs 4 (2+2), Kārlis Skrastiņš 4 (2+2), Konstantīns Grigorjevs 3 (1+2), Aleksandrs Šiškovičs 1 (1+0), Normunds Sējējs 1 (0+1), Rodrigo Laviņš (0+0)
• Uzbrucēji – Aleksandrs Kerčs 9 (3+6), Harijs Vītoliņš 9 (3+6), Igors Pavlovs 9 (2+7), Oļegs Znaroks 8 (6+2), Vjačeslavs Fanduļs 8 (3+5), Sergejs Boldaveško 7 (3+4), Aleksandrs Beļavskis 6 (3+3), Andrejs Ignatovičs 6 (3+3), Aleksandrs Ņiživijs 6 (3+3), Leonīds Tambijevs 5 (3+2), Aleksandrs Macijevskis 4 (2+2), Aleksandrs Čunčukovs 1 (0+1), Aleksandrs Semjonovs (0+0)

* laukuma spēlētājiem norādīti rezultativitātes punkti (vārti+piespēles)