Esmu ilggadējs Latvijas Televīzijas darbinieks. Mans pamattdarbs ir saistīts ar sportu. Tomēr manas intereses nekad nav ar to aprobežojušās. Vienmēr esmu sekojis līdz politiskiem notikumiem Latvijā un pasaulē. Tāpat mani interesē arī Latvijas Televīzijas kvalitātes, tās ārējie un iekšējie lēmumi. Tāpēc esmu ļoti sašutis un dusmīgs par medija vadības lēmumu rīkot Eiroparlamenta priekšvēlēšanu diskusijas arī krievu valodā LTV 7 un “RUS.lsm” platformā. Uzskatu, ka tas ir pilnīgi nepieņemami un nepamatoti vispār, it īpaši šajā ģeopolitiskajā laikā.
LR Satversme, Valsts valodas likums un citi normatīvie akti gan ar tiesību normām, gan ar to mērķi un jēgu savā kopajomā skaidri pasaka, ka Latvijā ir viena valsts valoda, un tā ir latviešu valoda. Arī līdzšinējā LTV prakse rīkot atsevišķas debates krievu valodā nebija likuma prasība, bet gan padomju jeb krievu okupācijas laika sekas, inerce.
Nav arī saprotams, kāpēc vēlētājs, Latvijas pilsonis nav spējīgs vērot debates valsts valodā. Kas tad tas par pilsoni? Kad tad šīs valodas zināšanas izmantot, ja ne tik svarīgā brīdī. Un vai šī prakse – nelietot valsts valodu – LTV ir jāuztur, jāveicina? Ar šo žestu LTV akceptē kā normālu parādību, ka daļa Latvijas vēlētāju latviski nesaprot, nerunā vai šajā ziņā ir zemā līmenī arī vairāk nekā 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas. Krievijas kara sakarā un Latvijas parlamenta lēmumu par okupācijas mantojuma mazināšanu kontekstā, tas viss izskatās pilnīgi neadekvāti. Ir nesaprotama ne no juridiskā, ne morālā viedokļa televīzijas vadības vēlme uzturēt sliktu praksi – nelietot latviešu valodu.
Nekāds Satversmes pants, neviens likums nenosaka priekšvēlēšanu debašu veikšanu krievu vai kādā citā mazākumtautību valodā.
Tas ir arī nepieņems medija žests un mājiens, ka Latvijā ir divas valsts valodas, un tā tam būs būt.
Nav arī saprotami LTV vadības un viņu žurnālistu histērijas spiedzieni, ka Valsts valodas centrs, Latviešu valoda aģentūra, konstitucionālo tiesību eksperti E. Levits, I. Ziemele, 4. maija Deklarācijas klubs ar savu nosodījumu izdara spiedienu un iejaucas LTV kā medija iekšējās lietās. Televīzijas šefs Ivars Priede pat vienā intervijā aizmuldējās (citādi to nevar nosaukt), ka šādā veidā (ar to domāti iebildumi par debašu rīkošanu krievu valodā) tiek pārkāpts Satversmē iekļautais vienlīdzības princips un vārda brīvība. Vēlos atzīmēt, ka Satversmes 91. pants nosaka, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, un cilvēka tiesības ir īstenojamas bez jebkādas diskriminācijas. Tas arī viss. Vienlīdzībai nav nekāda sakara ar valodas izvēli priekšvēlēšanu debatēs. Arī Satversmes 99. pantā garantētajai vārda brīvībai nav nekāda sakara ar šo jautājumu. Kur Priede rāvis šādu pamatojumu, nav saprotams. Iespējams, ka Latvijā uzradies novatorisks konstitucionālo tiesību eksperts? Bet varbūt, ka viņa rokās pārpratuma dēļ trāpījās Krievijas konstitūcija?
Jautājums arī par spiedienu un iejaukšanos. Te svarīgi ir saprast vārda brīvība demokrātiskā valstī pastāv visiem. Tas nozīmē, ka kritizēt, lamāt, slavēt var jebkurš. To skaitā politiķi, valsts institūcijas, organizācijas, biedrības, privātpersonas. Un arī izteikties negatīvi var par jebkuru – valsts prezidentu, ministru prezidentu, Augstākās tiesas priekšsēdētāju, ģenerālprokuroru, par jebkuru mediju, tā vadību un jebkuru žurnālistu. Te nav izņēmumu, un LTV uz vārda brīvību nav nekāda monopola. Tā ir tikai normāla demokrātijas izpausme. Vai tiešām medija vadība ir spējīga pieņemt tikai komplimentus, bet ne kritiku?
Tāpat nav saprotams, kāpēc par spiedienu tiek uzskatīts viedoklis. Neviens no malas neko LTV nevar uzspiest un izlemt. Tas ir tikai viedoklis, aicinājums, nosodījums, kritika. Tā ir demokrātija, vārda brīvība, rūpes par latviešu valodu, kas bieži joprojām ir pabērna lomā. Spiediens varētu būt tikai strikta pavēle. Vai tāda ir? Tāpēc nevajag runāt par to, kā nav.
Turklāt šajā gadījumā pret LTV lēmumu, domājams, kritiska ir visa latviešu tauta. Tāpēc negatīvs medija vadības lēmuma novērtējums ir tikai pašsaprotams.
Par ko tāds izbrīns?
Par valodas izvēli debatēts no Satversmes un likumdošanas viedokļa – viss jāvērtē kopsakarībā. Ja LR Satversmes Preambula un 4. pants nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai attīstītu latviešu valodu, kā arī to, ka vienīgā valsts valoda Latvijas teritorijā ir latviešu valoda, tad no tā izriet arī zināmas konsekvences. Arī grozījumi Priekšvēlēšanu aģitācijas likumā tagad norāda, ka priekšvēlēšanu aģitācija ir veicama latviešu vai lībiešu valodā. Savukārt Eiroparlamenta aģitācijas materiāli var būt citā Eiropas Savienības valsts oficiālā valodā ar tulkojumu latviešu vai lībiešu valodā. Uz šī fona nesaprotama ir SEPLP vadītāja J. Sikšņa secinājums, ka LTV ar savu lēmumu rīkot Eiroparlamenta debates krievu valodā, likuma nepārkāpj. Tam nevar piekrist, jo visi likumi jāvērtē kopsakarībā. Ja jau aģitācijai ir noteikta kārtība, tad arī priekšvēlēšanu debatēm jābūt kopsakarībā ar šo likumu, kā arī ar LR Satversmi, Valsts valodas likumu. Nu, nesanāk te nekāds pienākums – rīkot debates krievu valodā. Apgāzt manu viedokli var tikai, atrodot Latvijas likumdošanā konkrētu tiesību normu, kas strikti nosaka, ka LTV obligāti ir jārīko debates krievu valodā.
Jāņem vērā, ka gan Satversmē, gan daudzos citos likumos krievu valoda vispār netiek kaut kā īpaši izcelta uz citu minoritāšu valodu fona.