22.2 °C
Rīgas kamerkori "Ave Sol" vada Andris Veismanis. Bet ne šoreiz – 2024. gada 30. maijā koncertzālē "Ave Sol" viņš atradās koristu rindās, turpretī kora priekšā stājās diriģente Anastasija Kildiša.
Tas arī bija pirmais iemesls, lai apmeklētu šo koncertu – muzikologs Boriss Avramecs viņu ļoti slavē, tāda pati attieksme ir arī citiem docētājiem, un priekšnesuma gaita parādīja, ka viņiem ir taisnība. Otrs iemesls saucams divos vārdos – Ojārs Vācietis. Lai gan man personiski Vācieša dzeja sākas ar 1966. gada krājumu "Elpa" (visu iepriekšējo droši var ignorēt), lai gan man pašam tuvāki būtu Linards Tauns, Gunārs Saliņš un Veronika Strēlerte, tieši Ojārs Vācietis joprojām turpina uzrunāt daudzus. Tā arī šoreiz – iedvesmojoties no brīnišķīga dzejoļa, Jēkabs Bernāts nesen radījis opusu "Saturnalia", pēc kura 30. maija koncertā uzreiz sekoja maģiskā frāze "Izkal pakavu akmens zirgam" jeb aina no Pētera Plakida kora simfonijas "Nolemtība".
Trešais iemesls – visa pārējā programma. No vienas puses, Anastasija Kildiša un koris "Ave Sol" raugās vienā virzienā ar saviem līdzgaitniekiem, atgādinot par Kristofera Volša-Sinkas vadītā Rīgas projektu kora koncertu 19. janvārī (pilns atskaņojums Plakida "Nolemtībai") un Airas Birziņas vadītā sieviešu kora "Dzintars" un domubiedru koncertu 19. maijā jeb Broņislavai Martuževai veltīto uzvedumu "Topi stipra, sirds". No otras puses, te ir arī patstāvīgs ceļš – latviešu komponistus "Ave Sol" koncertā vēl pārstāvēja arī Pēteris Vasks ar visu lielo opusu korim un ērģelēm "Dona nobis pacem" un Andrejs Selickis ar partitūru korim un timpāniem "O Crux Christi" (jeb "Svētā Krusta pacelšanas svētku dziedājums"), un tā jau ir garīgā mūzika, pirms un pēc tam skanēja Vasilija Zinovjeva dziedājums "Ar mums Dievs" un Sergeja Rahmaņinova cikla "Vesperes" piektā daļa, bet par vēl vienu paradigmu liecināja Almas Māleres un Arnolda Šēnberga klātbūtne. No Almas Māleres cikla "Piecas dziesmas" balsij un klavierēm trešā – "Siltā vasaras nakts" – vēlāk pārlikta korim, turpretī Šēnbergs 1907. gadā komponējis Konrāda Ferdinanda Meiera dzejoli "Miers virs zemes".
Tad, kad Šēnberga opuss bija izskanējis, domāju, ka tagad pēc pārtraukuma vajadzētu sekot koncerta otrajai daļai – ar Štokhauzena un Ligeti mūziku. Taču, ja pavisam nopietni, tik apjomīga un komplicēta programma vēstīja, ka tās īstenojums atrodas uz kora "Ave Sol" galējo iespēju robežas. Būtībā šāds repertuārs vienlaidus ritējumā ir atbilstošs profesionālam korim, un "Ave Sol" daudz neatpalika, radot iespaidu par izlases kori. Šāds priekšstats nepārsteidz, jo kora rindās bija redzams un dzirdams ne tikai Andris Veismanis, bet arī Aleksandra Špicberga, Matīss Circenis un Mārtiņš Zvīgulis (tieši viņa tenora balsij bija būtiska loma Rahmaņinova lappušu iedzīvinājumā), un atskaņojuma gaita līdztekus atsevišķu solistu spozmei pārliecināja arī ar visa ansambļa saliedējumu. Koristu labā griba gan pilnībā nepasargāja no problēmām – tur, kur vajadzēja intonatīvi precīzas iestājas vai arī spēju uzturēt dramaturģiskās arhitektonikas lielās līnijas, viņiem brīžiem gluži vienkārši pietrūka spēka. Jo tā tomēr ir mūzika, kuru komponisti rakstījuši, rēķinoties ar īsti profesionāliem atskaņotājiem.
Jebkurā gadījumā Anastasijas Kildišas veidotās interpretācijas saistīja ne tikai kā paraugs veiksmīgai sadarbībai ar kori un, starp citu, arī instrumentālistiem, kur ērģelniece Larisa Carjkova un perkusionists Reinis Tomiņš uzstājās tikpat nopietni un iedvesmoti. Šajās interpretācijās bija vēl daudz kas vairāk – gan krāšņa emociju atklāsme, gan iedziļināšanās katra skaņdarba stilistiskajos parametros (bet programmā varēja identificēt vismaz trīs konceptuāli atšķirīgas paradigmas), gan nepārprotami pamatota mākslinieciskās dramaturģijas loģika. Šo iemeslu un kvalitāšu dēļ tad arī spilgtu muzikālā satura izgaismojumu guva Jēkaba Bernāta "Saturnalia", kur varētu diskutēt par pašu kompozicionālo vēstījumu, Pētera Vaska "Dona nobis pacem" lasījums aicināja ielūkoties sakrālās un cilvēciskās pieredzes dzīlēs, arī citu garīgās mūzikas paraugu priekšnesumos diriģente bija darījusi visu, lai panāktu šī skaņuraksta dialogu ar kori un klausītājiem.
Citkārt arī Anastasijas Kildišas idejas šķita pārāk ekscentriskas vai vienkārši nepārdomātas. Paņemt ātrāko iespējamo tempu Plakida opusā – lai nu būtu. Koris galā tika, bet ar pūlēm. Visi spēki, kurus kamerkoris "Ave Sol" bija ietaupījis Almas Māleres izsmalcinātajā miniatūrā un uz timpānu rēķina arī Andreja Selicka partitūrā, galu galā tika iztērēti un pat izkliegti Šēnberga varen sarežģītajā skaņdarbā "Miers virs zemes". Atkal jāteic – koris veiksmīgi nokļuva līdz uzvarošam finālam, un diriģente to droši izvadīja cauri vissabiezinātākajiem polifono līniju savijumiem. Tomēr arī šeit niansētāka dinamiskā diferenciācija būtu nākusi tikai par labu.
Rezumējot – vairāk Šēnberga. Un Ligeti, un Keidža, un Štokhauzena. Tagad, kad šis Arnolda Šēnberga šedevrs Latvijas koncertzālēs beidzot ir dzirdēts, Anastasijas Kildišas versijā ļoti noderētu interpretācijas arī citiem viņa kordarbiem – "Lieciniekam no Varšavas", "Jēkaba kāpnēm" un "130. psalmam" vai vismaz satīrām par neoklasicisma komponistu Modernski. Protams, vairākos Šēnberga lieldarbos nepieciešams arī orķestris, un tur bez profesionāla kora grūti iztikt – taču tas nozīmē tikai to, ka nākotnē jāplāno diriģentes sadarbība, piemēram, ar Valsts akadēmisko kori "Latvija". Jāpiebilst, ka koncertzāle "Ave Sol", kurā ilgi nebija būts, ir lieliski piemērota tieši kormūzikas koncertiem, un izskatās, ka to beidzot ir pamanījuši arī citi, jo 12. jūnijā tur uzstāsies diriģents Patriks Kārlis Stepe un jauniešu koris "Kamēr...". Gaidīšu ar nepacietību.
