Vasara ir labākais laiks, lai atpūstos un baudītu kultūru dabā kopā ar sev tuvajiem. Viens no uzmanības vērtiem brīvdabas pasākumiem šovasar ir Valmiermuižas etnomūzikas festivāls, kurš norisināsies jau 6. jūlijā. Festivāls ir īpašs ar tradicionālās mūzikas saplūdināšanu ar mūsdienīgumu, kā arī dažādām aktivitātēm. Šī gada tēma ir "Svārstības", kas atbilst mainīgajai pasaulei, kurā dzīvojam. Tomēr iesvārstoties kopā ar mūziku un dabu, ir iespējams rast mieru un līdzsvaru.
Par šī gada tēmu, festivāla pirmsākumiem un izaicinājumiem, etnomūzikas ainu Latvijā un ārzemēs runāju ar festivāla organizatori un Valmiermuižas kultūras biedrības vadītāju Sabīni Vandānu.
Kā nonācāt pie šī gada tēmas? Tā šķiet ļoti aktuāla sakarā ar strauji mainīgo pasauli pašlaik.
Tēmu domājām kopā ar kultūras menedžmenta centru "Lauska". Skatoties, kas notiek sabiedrībā un ārpus Latvijas robežām, vēlamies uz to tēlaināk atsaukties. Svārstības ir par mainību un ietekmi. Piemēram, iemetot ūdenī akmeni, viss nosvārstās un vilnis aiziet ļoti, ļoti tālu. Manuprāt, šis ir svārstību un pārmaiņu laiks. To interpretējām arī mākslinieciskajā piedāvājumā. Piemēram, festivālā uzstāsies rīkles dziedātāji no Mongolijas. Viņi nosvārsta skaņu, ievibrē un nodod šo lielisko skanējumu tālāk. Būs arī Rīgas Cirka mākslinieki, tāpēc festivāla apmeklētāji varēs mācīties žonglēt, izmantot dažādus līdzsvara elementus.
Vai salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ieviests kas jauns?
Katru gadu skatāmies, kā labāk un efektīvāk apgūt šo vietu – vēsturisko Valmiermuižas parku. Jau ilggadējais sadarbības partneris ir mākslinieks no Spānijas "Jordi NN", kas veido uguns skulptūras. Festivāla skulptūra vienmēr ir mainīgais un nezināmais elements. Arī pašlaik viņš strādā Valmiermuižā, katru dienu cītīgi zāģē, veido uguns skulptūru. Pēcāk to vedam līdz parka vidum, saprotam, kā tā iekļaujas vēsturiskajā vidē. Kaut arī "Jordi NN" aprēķina, kā degs skulptūra, degšanas mirklis ir pilnībā unikāls, jo to ietekmē daba, vējš, cilvēki apkārt.
Vai tā ir improvizācija ar uguni?
Ja tā būtu improvizācija, nekad uz to neparakstītos. Mākslinieks ļoti precīzi izrēķina, kas un kā būs. Pagājušajā nedēļā pārrunājām, kurās vietās uguns skulptūra tiks aizdedzināta, lai uguns iet uz augšu. Tomēr mēs spēlējamies ar uguni.
Kā izauga Valmiermuižas etnomūzikas festivāls?
Aizmetņi bija jau 2011. gadā, kad Valmiermuižas alus darītavas saimnieks ar kolēģiem sāka rīkot ielīgošanu. Likās, ja ir uzņēmums, tad būtu forši attīstīt vidi ap to. Tika rīkots pirmais koncerts, kur piedalījās "Jauno Jāņu orķestris". Tas notika pusaizaugušā pļavā: tāds tobrīd bija Valmiermuižas parks. Tolaik biedrība rīkoja pasākumu "Saulgriezis", kas bija iestrēdzis attīstībā. Satikāmies ar kultūras menedžmenta centru "Lauska", kas Cēsu pilsētas svētku ietvaros rīkoja etno–eko festivālu "Sviests". Sapratām, ka esam pietiekami līdzīgi un kopā varētu izdarīt vairāk.
Redzēju arī grupas "Juuk" publicētās pārdomas par muzikālās daudzveidības trūkumu Latvijas Radio. Varbūt auditorija etnomūzikai Latvijā nav gana liela tamdēļ, ka nav iespēju pilnā krāšņumā dzirdēt šo mūzikas daudzveidību?
Īstenībā es teiktu, ka mums – esmu arī grupas "Juuk" menedžere – sanāca visai veiksmīga komunikācija ar sabiedriskajiem medijiem. Bija lieliska saruna Latvijas Radio. Runājām par to, kas ir mūzikas kvalitāte, kā to novērtēt. Viņi ieklausījās, un tika izveidoti atskaņojamās mūzikas kritēriji, kas ir pieejami Latvijas Radio mājaslapā. Piedalīties šādos lielos procesos ir diezgan aizraujoši.