Atskatāmies uz aizvadīto nedēļu: Rastorgujeva apņēmība, ielu nosaukumu maiņa u.c.

Cilvēks. Apbrīnojama apņēmība. Biatlonists Andrejs Rastorgujevs varētu būt sinonīms vārdam mērķtiecība, spilgts piemērs, kā nepadoties un tiekties pretī sapņiem arī tad, kad šķiet, ka nu gan vairs nav jēgas – visi apstākļi nostājušies pret tevi.

Pirms trim gadiem viņam tika piešķirta 18 mēnešu diskvalifikācija. Sarkanās kartītes iemesls lika saķert galvu – gada laikā sportists trīs reizes nebija pieejams dopinga kontrolieriem (noteiktā laikā neatradās paša norādītajā vietā). Muļķīgs un bērnišķīgs veids, kā pārvilkt treknu svītru ilggadējam darbam, kas savā ziņā iezīmēja personības šķautni, jo arī sadzīvē viņam sanācis uzsist punus. Piemēram, Purvciemā Rīgā divas reizes pie daudzdzīvokļu mājas bija uz nakti atstājis mikroautobusu ar vērtīgu inventāru, un garnadži šo iespēju garām nelaida.

Saņemot diskvalifikāciju, alūksnietim tuvojās 33. dzimšanas diena, kas kā ticamāko versiju lika izvirzīt, ka sportista karjerai var pielikt punktu. Varbūt ar spīti vēl varēs atgriezties, bet ne vairs iepriekšējā līmenī. Tā tobrīd noteikti domāja visi. Izņemot viņu pašu. Izlaidis vienu sezonu, tostarp Pekinas olimpiskās spēles, 

Rastorgujevs iznāca biatlona arēnā it kā nekādas pauzes nebūtu bijis, un, kas neticami, ir aizvadījis savas karjeras divus labākos pasaules čempionātus, pirmo reizi arī kāpjot uz goda pjedestāla.

Rastorgujevs allaž publiski bijis nosvērts, tomēr pēc dīkstāves, šķiet, sasniedzis jau citu līmeni, kas izpaužas arī spējā mierīgāk un objektīvāk novērtēt apkārtējos cilvēkus, apstākļus, situāciju. Reiz viņš par Latvijas nodrošinātajām iespējām bijis tik vīlies, ka paskatījies arī citas valsts virzienā. Elites klases sportistiem liels ego nav retums. Gūstot iespēju novērtēt visu no malas ar svaigu skatienu, parādījies cits Andrejs. Kurš uz apbalvošanas ceremoniju ierodas ar tik lielu Latvijas karogu, ka pārsteigti ir ne vien ārzemnieki, bet arī savējie. Kurš savu lielāko Ahilleja papēdi – šaušanu – pārvērtis par vienu no plusiem, liekot progresu ar skaudību novērtēt ikvienam konkurentam, īpaši guļus šaušanā.

Zīmē Gatis Šļūka. Ziedojums.

Foto: Gatis Šļūka / Latvijas Mediji

Bažas. Pagaidām uzbrūk ar krāsu bundžām

Valsts drošības dienests (VDD) aizvadītajā nedēļā informēja, ka 8. februārī Pāternieku robežkontroles punktā aizturēts kāds provokators, kurš iesaistīts piemiņas vietu apgānīšanā. Iespējams, tas noticis Krievijas specdienestu uzdevumā, norāda VDD. Pašlaik pieminēts tikai viens gadījums – piemiņas akmens "Kurzemes cietokšņa aizstāvjiem – latviešu leģiona karavīriem" apgānīšana. 

Tomēr esot aizdomas, ka persona, kurai ir Igaunijas un Krievijas dubultpilsonība, tādas pašas aktivitātes piemiņas vietās veikusi arī citās Baltijas valstīs.

Zīmīgi, ka šis ir jau atkārtots uzbrukums. Patiesībā par pēdējo 29. janvārī notikušo vandalismu medijos ziņots maz. Kā, atsaucoties uz Džūkstes pagasta pārvaldes vadītājas Daces Poles teikto, vēsta izdevums "Neatkarīgās Tukuma Ziņas", akmens priekšpusē bija uzlieta sarkanā krāsa, bet tā aizmugurē bija uzvilkts kāškrusts un vēl viens krusts tam pāri. Daudz vairāk ziņu atrodams par pērn 8. maijā notikušo ļoti līdzīgo uzbrukumu, tikai tad piemineklis bija apliets ar baltu krāsu. Tolaik tas tika saistīts ar 9. maija tuvošanos un to, ka Kremļa atbalstītāji šādi mēģina izrādīt savu attieksmi pret to, ka Baltijas valstīs Krievijas kulta svētkus vairs nevar svinēt ar tādu vērienu, kā iepriekš ierasts. Lietuvā tajās pašās dienās ar baltu krāsu tika apliets piemineklis nacionālo partizānu vadonim Ādolfam Ramanauskam-Vanagam.

Kas licis šiem elementiem mobilizēties šobrīd – var tikai izteikt versijas. Taču ievērību pelna arī ziņas par līdzīgām aktivitātēm kaimiņvalstīs. Igaunijas Drošības policija (KaPo) informē, ka laikā no pagājušā gada decembra līdz šā gada februārim aizturējusi desmit personas, kas varētu būt rīkojušās Krievijas izlūkdienestu uzdevumā. Darbību mērķis bijis sēt bailes un radīt spriedzi Igaunijas sabiedrībā. Viens no uzdevumiem bijis tieši pieminekļu apgānīšana – cietis igauņu leģionāru piemineklis Zilajos kalnos Austrumviru apriņķī. Provokatori arī situši logus Igaunijas iekšlietu ministra, sociāldemokrātu partijas līdera un kāda žurnālista automašīnām.

Džūkstes iedzīvotāji atceras, ka latviešu leģionāru piemineklis cietis arī 90. gados, kad tas ne tikai apliets ar krāsu, bet pat spridzināts, līdzīgi kā vēl daži citi tajā laikā. 

"Neatkarīgajām Tukuma Ziņām" D. Pole sacījusi: "Centāmies akmeni noberzt, bet būs jādomā, ko darīt tālāk. Esam sapratuši, ka viens variants ir visu kārtīgi notīrīt un apstrādāt ar aizsargmateriālu, kas, ja tam uzpūstu krāsu, saveltu to mazās lodītēs, bet otrs uzdevums ir atjaunot burtus, kas ir padzisuši no tīrīšanas. Runājām arī par to, ka piemiņas vietas apkārtnē būtu nepieciešamas novērošanas kameras un lielāka uzraudzība zīmīgos datumos."

Mācība. Ja grib, tad var

Pēc ilgas tielēšanās un diskusijām Latvija tomēr pirmā no Eiropas Savienības valstīm ir aizliegusi Krievijas un Baltkrievijas lauksaimniecības produktu importu. Šāda lēmuma motivācija saistīta ar vēlmi nepieļaut, lai agresoru valstu budžeti un to uzņēmumi gūst papildu ieņēmumus no savas produkcijas eksporta uz Latviju, šādi veicinot kara turpināšanas iespējas Ukrainā.

Ja Latvija paliks vienīgā šāda lēmuma pieņēmēja, tad īpašas ietekmes uz Krievijas un Baltkrievijas iespējām tupināt karu gan tam nebūs. Taču ir ļoti iespējams, ka Latvijas principiālā un morālajās vērtībās balstītā pozīcija atradīs arī citas dzirdīgas ausis Eiropā, tad ietekme būs jūtamāka. Jo vairāk tāpēc, ka Krievijas un Baltkrievijas lauksaimniecības produkcijai pastāv alternatīvas Ukrainas ražojumu izskatā. Nenoliedzami gan, ka Krievijas īstenotais karš un poļu zemnieku aktivitātes pēdējos mēnešos ārkārtīgi sarežģījušas Ukrainas graudu un citas lauksaimniecības produkcijas atgādāšanu līdz Latvijai, tomēr tas nav neiespējami – graudu pārvadājumu apjomi pa jūru no Ukrainas šī gada sākumā ir praktiski sasnieguši pirmskara apjomus. 

Lielā mērā par to jāpateicas faktam, ka Ukraina ar negaidīti veiksmīgo karadarbību Melnās jūras ūdeņos ir piespiedusi Krievijas Melnās jūras kara floti bailīgi spiesties pie Krievijas krastiem.

Kā Latvijas lēmums ietekmēs pārtikas cenas Latvijā un kā šīs izmaiņas novērtēs Latvijas vēlētāji – tas ir jautājums, uz kuru atbildi iegūsim tikai nākotnē. 2023. gada desmit mēnešos 90% Latvijas pārtikas importa vērtības no Krievijas veidoja četras produktu grupas. Tās bija pārtikas rūpniecības atliekas, galvenokārt rauši no saulespuķu sēklām, biešu mīkstumi lopbarībai, rauši no rapšu sēklām, kas veidoja 44% no visa importētā apjoma, tad graudaugi, galvenokārt kukurūza, rudzi un kvieši, kas veidoja 24%, tad dārzeņi – galvenokārt zirņi – 14%, bet tauki un eļļas – galvenokārt rapšu eļļa un eļļu nogulsnes – 8%. Tostarp 2023. gada desmit mēnešos salīdzinājumā ar attiecīgo periodu 2021. gadā pirms kara Ukrainā dārzeņu imports ir pieaudzis par 126%, graudaugu – par 71%, eļļas sēklu, augu un augļu – par 43%, bet zivju – par 35%. Tas zināmā mērā ietekmēja cenas – Latvijas pārtikas kviešu vidējā cena 2023. gada desmit mēnešos bija otra zemākā starp visām ES dalībvalstīm, proti, Latvijā tie maksāja 223 eiro par tonnu, bet vidēji ES – 251 eiro par tonnu, tātad cenas starpība ir apmēram 10%. Tādēļ ir loģiski secināt, ka importa pārtraukšana, visticamāk, var paaugstināt maizes un citu graudaugu izstrādājumu, gaļas, piena, piena produktu un olu cenas Latvijā.

Prieks. Jaunos nosaukumus ieraudzīs trīs mēnešu laikā

Rīgas domes vicemērs Edvards Ratnieks (NA) aizvadītajā piektdienā parakstīja domes lēmumu par nosaukuma maiņu Maskavas, Lomonosova, Puškina, Gogoļa, Ļermontova un Turgeņeva ielai.

Visticamāk, jau šonedēļ visos reģistros tiks ierakstītas pārdēvētās ielas: Maskavas ielas vietā būs Latgales iela, kas ir vēsturiskais šīs ielas nosaukums līdz 1940. gadam; Lomonosova iela pārtaps par pirmskara Latvijas politiķes Valērijas Seiles ielu; Puškina ielas vietā būs Kārļa Mīlenbaha iela, Gogoļa ielas – Emīlijas Benjamiņas iela, Ļermontova ielas – Viļa Plūdoņa iela, bet Turgeņeva ielas vietā – Vilhelma Purvīša iela.

Rīgas domes apmaksātās plāksnītes ar jaunajiem ielu nosaukumiem būšot novietotas uz Rīgas namiem trīs mēnešu laikā, sola Ratnieks. Tas izmaksāšot ap 100 tūkstošiem eiro ar PVN.

Ja tie Rīgas domes deputāti, kuri virzīja ideju par Rīgas atbrīvošanu no imperiālistiskās Krievijas ideoloģijas, būtu ņēmuši vērā tikai to iedzīvotāju viedokli, kuri dzīvo šajās ielās, tad droši vien nekur tālu nebūtu tikuši. To rāda vairāku novadu piemēri – cilvēki nevēlas atteikties no ierastajiem ielu nosaukumiem, kas simbolizē padomju laikus, jo tas, viņuprāt, sagādāšot daudz neērtību. "Jā, jebkuras ielas nosaukuma maiņa rada īslaicīgas neērtības un jucekli, no tā neizbēgsim, bet šeit ir jautājums, kurā pusē mēs esam un kādiem simboliem ļaujam būt mūsu Rīgas pilsētvidē," teic Edvards Ratnieks. Tieši viņš bija tas, kurš aktīvi iestājās par vienas no galvaspilsētas centrālajām ielām – Maskavas ielas – pārdēvēšanu par Latgales ielu. Saņemtas atbalsta vēstules gan no Latgales kongresa, gan Latgaliešu kultūras biedrības, Latgaliešu kultūras kustības "Volūda", biedrības "Latgolys Saeima" un citām organizācijām.

Lai varētu politiski vienoties par ielu nosaukumu maiņu, deputāti ieguldījuši lielu darbu kopā ar Publiskās atmiņas centru, valsts iestāžu speciālistiem, kā arī Rīgas pašvaldības speciālistiem, kuri ir tieši atbildīgi par vietvārdiem un pārzina visus noteikumus, kas ar tiem saistīti. Izdevies pārliecināt arī daļu "Progresīvo", kuri tomēr nobalsojuši par ielu nosaukumu maiņu, kaut gan sākumā, izskatot šo jautājumu Finanšu un administrācijas lietu komitejā, nebija neviena šīs partijas biedra, kas atbalstītu ideju par jauniem ielu nosaukumiem.

Ielu nosaukumu maiņa ir arī labs stimuls rīdziniekiem, īpaši krievu valodā runājošajiem, kultūrvēstures apguvei. Iespējams, ka daļai būs vienalga, kāpēc ielu tagad sauc tā vai citādi. Bet varbūt tomēr kāda iedzīvotāju daļa, kurai Latvijas vēsture līdz šim bijusi sveša, painteresēsies, kas tā tāda Benjamiņa vai Plūdonis.

Sagatavojuši: Ilmārs Stūriška, Olafs Zvejnieks, Māris Antonevičs, Māra Libeka.