Ragotāja pastaiga izvēšas traģēdijā. Suni Nero pēc vilku uzbrukuma glābt neizdevās

Latgalē noticis kārtējais vilku uzbrukums sunim. Lai arī saimnieka operatīvā rīcība lika vilkiem suni palaist vaļā, suni veterinārārstiem neizdevās glābt. Traumas bija nesavienojamas ar dzīvību un suni nācās iemidzināt…

Tā bija parasta saules pielieta pavasara diena – 19. marts. Ludzas novada Pušmucovas pagastā Aivis Jermacāns bija devies pastaigāties ar savu vācu medību terjeru Nero. Todien Nero bija gadu un trīs dienas vecs. Diemžēl, viņa laiks šajā dienā apstājās… Nero bija sevi lieliski pierādījis kā suns, kas spēj izdzīt pat grūtus mastus, sameklēt garas un sarežģītas asinspēdas un, protams, bija ļoti mīlēts gan medību klubā, gan ģimenē.

Ar šausminošo stāstu Aivis dalījies arī sociālajos tīklos: “Vakar pēc darba devos pastaigā ar savu jagdterjeru. Nolēmu pa ceļam iegriezties mežā, lai palūkotos pēc nomestiem briežu ragiem. Pēc 20–30 minūtēm manam sunim uzbruka vilki. Bez vilcināšanās metos skriet pie viņa, cik ātri vien spēju, kliedzu un centos vilkus aizbiedēt. Viņi atlaida suņuku tikai tad, kad biju jau pavisam tuvu – aptuveni 20–30 metru attālumā.” Apkārt bija neskaitāms daudzums vilku pēdu. Plēsējs noteikti nebija viens… Viss liecināja par īsu, taču ļoti spraigu cīņu… tomēr svara samērs bija nesamērojams.

Nero nekavējoties tika aizvests uz Ludzu pie veterinārārsta. Taču ārstei bija aizdomas par nopietniem iekšējiem savainojumiem. Ievainoto sunīti ārsts sagatavoja transportēšanai uz Rīgu, kur iespēju palīdzēt ir vairāk. Taču vilku zobi bija darījuši savu – vairākas plēstas brūces aknās, pārplēsta liesa, neskaitāmi zarnu bojājumi… Ārstiem nācās pieņemt lēmumu Nero iemidzināt…

Sociālajos tīklos Aivis dalījās ar savu stāstu, ko noslēdza ar vārdiem: “Brīdī, kad nācās pieņemt lēmumu izbeigt suņa ciešanas, mana sirds sabruka tūkstoš gabalos. Ar šo ierakstu vēlos jūs brīdināt – sargiet savus mīluļus! Nevēlos, lai kādam nāktos piedzīvot šo sāpi. Mīliet un sargājiet savus uzticamos draugus!”

“Vilki paliek ne tikai bezkaunīgāki, bet viņiem mežā sāk trūkt barības. Mežacūku vairs nav, arī stirnu paliek mazāk un mazāk. Tas ir retums, ja ieraugi stirnas. Aļņu teļi ir apēsti un vilki meklē citas alternatīvas… To nevar ignorēt un jāskatās patiesībai acīs! Vilki nāk māju pagalmos un plēš suņus. Un tas notiek gaišā dienas laikā!” pieredzē dalās Aivis.

Atliek tikai pavaicāt, cik ilgi vēl ļausim lai tā notiek? Nav jāmin, pie kā laukos ķersies vilki, kad beigsies pārnadži mežā un suņi lauku viensētās…! Jā tie būsim mēs – cilvēki, un vispirms mūsu bērni. Vai tiešām ļausim, lai Latvijā dzīvo vilki, nevis cilvēki? Īpaši laukos? Vai atgriežamies viduslaikos, kad pils mūri bija vienīgais šķērslis starp plēsējiem un cilvēkiem?

Ir skaidrs, ka līdzšinējie sugu aizsardzības pasākumi ir bijuši sekmīgi un lielo plēsēju skaits pieaug visā Eiropā, tomēr nav reāla plāna un risinājuma tad, kad plēsēju skaits pieaug ātrāk nekā normatīvie akti atļauj tos regulēt, kad pieaug postījumi un iedzīvotājiem ikdienas dzīvē jāsāk rēķināties ar realitāti – mežā iet vairs nav droši.

Lai suns vilkam nekļūst par gardu kumosu. Ieteikumi, kā pasargāt savu mīluli no vilku uzbrukumiem

Marts 2025.

Foto: Žurnāls "Medības" / Latvijas Mediji

Abonē kopā ar pielikumiem, spiežot šeit!