Recenzija: "Mūžīgi jauni" — stilistiski meistarīgi, bet vai saturiski pārliecinoši?

No 13. marta kinoteātros visā Latvijā tiek izrādīta režisora Armanda Zača debijas spēlfilma "Mūžīgi jauni". "Mūžīgi jauni" ir režisora un scenārista Armanda Zača debijas pilnmetrāžas spēlfilma, pret kuru tā arī vajadzētu izturēties – kā pret debijas filmu.

Tiesa, skatīties to vajadzētu tikai tiem, kuri atbilst 18+ cenzam un ir pietiekami nobrieduši, jo filmā skan nenormatīva leksika, redzama atklāta narkotiku lietošana un degradēta dzīves vide.

Latvijas kinematogrāfistu vidū Začs ir iekarojis savu vietu kā ļoti prasmīgs montāžas režisors. Ceha kolēģi publiski apgalvo, ka viņš ir labākais jaunais montāžas režisors savā lauciņā Latvijā. Tas sakrīt arī ar manu subjektīvo viedokli. To pierāda gan tas, ka Armands Začs iepriekš sadarbojies ar vecmeistaru Ivaru Selecki, uzfilmējot dokumentālos stāstus "Zemnieki" (2022) un "Turpinājums. Pieaugšana" (Mārtiņa Kalēja recenziju "Drosme pieaugt" lasiet 25.09.2024. "Kultūrzīmēs" un šeit: https://lasi.lv/latvija-pasaule/kulturzimes/drosme-pieaugt-dokumentalas-filmas-turpinajums-pieaugsana-recenzija.19877).

Uz sevi liktās cerības pilnībā attaisno filmas tehniskais izpildījums. Par to filmas radošajai grupai, darbabiedriem un skolotājiem nebūtu jākaunas.

Začs līdz šim bijis pazīstams ar darbiem īsmetrāžas un dokumentālajā kino, apliecinādams sevi kā talantīgu montāžas režisoru, saņemot divas "Lielā Kristapa" balvas par montāžas režiju (dokumentālajā filmā "Spiegs, kurš mans tēvs" (2019) un spēlfilmā "Janvāris" (2022)). Par kopā ar režisori Lieni Lindi veidoto dokumentālo filmu "Klātbūtne" 2020. gadā viņš saņēma "Lielā Kristapa" godalgu par labāko dokumentālā kino režiju. Savukārt 2023. gadā Armanda Zača īsmetrāžas spēlfilma "Resistance is Futile" saņēma "Lielo Kristapu" kā labākā spēles īsfilma. It kā ir klātesoši visi priekšnosacījumi veiksmīgas spēlfilmas radīšanai. Taču dzīvē kā jau dzīvē izrādās, ka uzfilmēt īsfilmu vai pilnmetrāžas dokumentālo filmu nav gluži tas pats, kas vienatnē pieveikt spēlfilmu.

Sākums ir ļoti daudzsološs. Filma "Mūžīgi jauni" sākas ar brīnišķīgu epizožu virkni – draugu grupa ar velosipēdiem dodas uz mūzikas festivālu. Radoši uzfilmēta, tā uzbur skatītājam ļoti garšīgu un vilinošu apsolījumu, ka tikpat saistoša būs arī visa turpmākā filma. Taču pretrunīgas sajūtas pārņem, sižetam attīstoties un mēģinot radīt vienotu vēstījumu caur filmas varoņiem, tematiku un tās pieteikto problemātiku.

"Mūžīgi jauni".

Foto: Publicitātes

Palīdzošs ir aktieru trupas darbs. Sevišķi vēlos uzteikt Emīlu Ralfu Zagorski Mārtiņa lomā. Savukārt Kārlis Dzintars Zahovskis Daiņa lomā, Sabīne Tīkmane Kitijas lomā, Elza Gauja Annas lomā gana droši turas savu varoņu dzīves seglos. Antonam Baronam Kaspara lomā dažubrīd izdodas pārsteigt, bet Janai Herbstai Ievas lomā un Rihardam Sniegam Aleksa lomā, manuprāt, netiek dots pietiekams spēles laukums sava talanta parādīšanai.

Pirmais zemūdens akmens ir paši filmas varoņi. Tikai diez vai pareizi tos būtu dēvēt par filmas varoņiem tradicionālā izpratnē. Drīzāk tie ir tipāži, bet tikai ar tipāžiem vien uzbūvēt spēlfilmas stāstījumu ir tikpat kā neiespējami. Tāpēc ir lielas grūtības radīt skatītājā līdzpārdzīvojumu, jo nav īsti kam līdzpārdzīvot.

Drīzāk režisora piedāvātie tipāži ir antivaroņi, tiesa – plakani un plakātiski, viņu motivācija ir virspusēja, vai arī tās iekšējie dzinuļi un to cēloņi filmā nav nolasāmi. Man tā arī nekļūst skaidrs, kāpēc, piemēram, Aleksis strādā naktīs un rij amfetamīnu. Kas tur notiek ar Kitiju Latvijā, kāpēc viņa mokās, ar tādu mākslinieces talantu strādādama apģērbu veikalā? Kāpēc Dainis parazitē uz Mārtiņa atkarību rēķina, bet Mārtiņš tā arī nespēj pielikt punktu nebeidzamajai bohēmai? Radošās komandas uzstādījums ir bijis "īpašs ar to, ka tajā ir nevis viens galvenais varonis, bet līdzvērtīgs varoņu ansamblis, kas atklāj visas draugu grupas pieredzi. Katrs no viņiem ir citādāks, tādēļ ceram, ka ikviens skatītājs atradīs sev tuvāko tēlu, ar kuru identificēties", tā teikusi filmas producente Alise Ģelze. Lai man piedod A. Ģelze, bet cerības šoreiz neattaisnojas, es tā arī neatrodu varoni, ar kuru man rastos vēlme identificēties un līdzpārdzīvot. Tā neveidojas arī ar filmā attēloto vienaudzi – Mārtiņa tēti (atveido Kaspars Zvīgulis). Drīzāk rodas vēl vairāk jautājumu: vai viņš vispār mīl savu dēlu? Vai kāds no "varoņiem" saprot, ko nozīmē dzīvot? Kas ir mīlestība un ko tā prasa? Ja atbilde ir "nē" un "neprot", režisoram būtu bijis jāvar mums pavēstīt, kāpēc.

Otrs klupšanas akmens ir nespēja nodalīt zemtekstu no teksta. Visas atziņas, kurām filmā būtu jātiek nolasītām – sākot ar jautājumu "Vai bērni mūs izglābs?" un beidzot ar "Tumšākajā punktā man atnāca atziņa, ka vai nu es uzņemos atbildību par savu dzīvi, vai arī krītu bezdibenī!" tiek pateiktas burtiski, tiešajā tekstā no ekrāna. Un tas liecina par režisora šaubām, vai skatītājs tās spēs nolasīt no filmas stāstījuma. Pat tie pāris divdesmitgadnieki – pilsētnieki (uz kuru paaudzes portretu režisors ir centies mērķēt), kuriem bija iespēja filmu noskatīties, man par pārsteigumu piekrita tam, ka viss varoņu ansamblis, tieši kā ansamblis, spēj radīt pretrunīgas sajūtas – visvairāk žēlumu un nožēlu. Nožēlu par izniekotu dzīvi un jaunību, un žēlumu par to, ko, filmas varoņu vārdiem runājot, izsaka ar frāzi "pilnīgs pofigisms". Tāds tas tiešām ir – pret sevi, citam pret citu, pret dzīvi un pret visu pārējo pasauli.

Treškārt, skatoties rodas sajūta, ka filmas varoņi neprot un nekad nav pratuši dzīvot. Ja tās būtu tikai iecerētās grūtības ar pieaugšanu un savas vietas atrašanu dzīvē. Bet šiem "septiņiem kustoņiem" problēmas ir absolūti ar visu, arī ar apreibināšanos un aizmiršanās radīto kaifu. Pat dekadence grupā tiek izdzīvota nožēlojami.

Tā nu kopš daudzsološā sākuma viss turpmākais filmas ceļš ir viens vienīgs brauciens no kalna lejup. Skatoties kļūst vispirms garlaicīgi, tad parādās viegls nelabums un visbeidzot gribas, lai filma ātrāk beigtos. "Mūžīgi jauni" līdzinās autobusam, kurš sašūpo tā, ka atliek tikai viena vēlme – no tā pēc iespējas ātrāk izkāpt. Un, ja nebūtu izaugsmes, ko piedzīvojam Kitijas un Annas lēmumos, man niezētu nagi iet un atprasīt režisoram to laiku, kuru pazaudēju, šo filmu skatoties.

Taču, no otras puses, jauno režisoru darbos gan šaipus, gan otrpus okeānam ir vērojams izteikti depresīvs un fatālisma pilns skatījums uz savu paaudzi un tās dzīvi. Top skaidrs, ka joga, fiziskās nodarbības un mūzika vien nepalīdzēs. Diemžēl kādu augstāku ideālu, kur meklēt izeju no apkārtējās bezizejas, filma nepiedāvā.

"Mūžīgi jauni" iesākas ar dzimšanu un beidzas ar nāvi, tikai pa vidu ir ļoti izaicinoši tajā uzturēties. Tiesa, ja filmas mērķis bija parādīt, cik viegli un bezatbildīgi ir "nolaist dzīvi podā", priekšplānā izvirzot apreibinošu vielu varā pārņemtus jauniešus, tad tas ir izdevies. Savukārt, ja filmai ir bijis iecerēts cits virsuzdevums, tad, manuprāt, tas nav sasniegts. Jauno divdesmitgadnieku paaudze manī arvien rada krietni vairāk cerību un iedvesmas, nekā to spēj "Mūžīgi jauni" piedāvātais redzesleņķis. Un – paldies Dievam, ka tā.