Pievienojos Mārtiņam uz vienu no viņa sesijām, tiesa, tikai vēlā pēcpusdienā, – būdams zvērināts upju bridējs, nespēju nosēdēt tās daudzās stundas, gaidot signalizatora skaņu. Kad aizbraucu, Mārtiņš bija procesā, piesakot savu neseno rekordu Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijā (LMSF); vai tas tiks apstiprināts, to zināsim pēc pāris dienām, bet, ja tas notiks, tas būs ļoti svarīgs notikums makšķerniekiem, īpaši trofeju medniekiem, jo tika iesniegtas tikai divas zvīņas, zivs nosvērta ar lieciniekiem un atlaista, lai aug vēl lielāka!
Divpadsmit stundu laikā izrunājām daudz ko, ne visu varēs ielikt žurnāla lappusēs, bet kaut kāda sajūta man saka, ka šī nebūs pēdējā reize, kad par viņu lasām.*
Kā sākās tavas makšķernieka gaitas?
Sāku makšķerēt, kad draugs mani paņēma līdzi uz copi. Draugs pats dzīvoja pie Ogres upes, toreiz mums bija kādi 12 gadi, paņēmām makšķeres un nogājām pie upes, ar pludiņmakšķerēm saķērām vīķes, toreiz jau bijām priecīgi par lomu.
Tomēr pati pirmā reize, kad sajutu, ka tam varētu būt nopietns turpinājums, bija tad, kad aizbraucām uz nakts copi pie Ķeguma HES, vietā Jānīši, un sametām gruntenes. Pirmajā naktī noķēru četrus samus, pa dienu bija divi brekši. Uzreiz likās kaut kas daudz interesantāks, kad ar vilcienu aizbrauc ar visām mantām, sagatavojies palikt pa nakti, tāds piedzīvojums!
Domāju, ka tu izlaidi bambusa un lazdas kāta posmu ar auklu galā un improvizētu pludiņu.
Mani pirmie kāti bija Centrāltirgū pirkti par pieciem vai sešiem latiem, ar bambusu gan es nesāku, tik sen jau tas nebija. Atceros, ka pirmie kāti bija divdaļīgie, kāds bija ieteicis tos, jo noderēšot gan spiningošanai, gan citiem copes veidiem, bet jūs jau zināt, kā cilvēki izturas pret pirmajām makšķerēm! Spicīti nolauzu pirmajā reizē, nācās nogriezt galu pie nākamā riņķa, un man vienkārši sanāca cietāka makšķere.
Pirmās ūdenstilpes tad tev bija Daugava un vietējie dīķi?
Tās bija Daugava, Ogres upe un Lobes ezers.
Lobes ezers toreiz vēl bija ļoti laba makšķerēšanas vieta!
Jā, visiem citiem, tikai ne mums. Mēs braucām, jo toreiz man ļoti patika spiningot. Tie bija zelta laiki Lobē, jo, lai dabūtu laivu, tur vajadzēja zvanīt jau laikus, zvanīju martā un gribēju laivu uz pirmo maiju, man tā arī pajautāja – vai tu jocīgs? Laivu dabūt nevarēja. Tad nolēmu, ka nākamajā gadā zvanīšu jau janvārī, un tā arī izdarīju. Toreiz mēs atvilkāmies, katrs pa kādām 16–17 līdakām, bet mēra zivis bija tieši nulle. Tad, jā, tās bija pirmās ūdenstilpes, ar kurām es sāku.
Pirmās zivis sami, brekši un līdakas, labs sākums!
Īstenībā, jā. Samiņi gan bija kurkuļi, bet tā cīņa, ko viņi deva tajā pirmajā reizē, bija ļoti nopietna.
Pats dzīvojies pa Ogri?
Visu laiku esmu dzīvojies pa Ogri, ja neskaita darbu. Te man bērnības takas un katrs stūris pazīstams, te esmu dzimis un audzis.
Kādas tagad ir tavas mīļākās ūdenstilpes? Kā notika pāreja no Ogres upes un Lobes uz šiem vientuļajiem ezeriem?
Nevis tieši tās ūdenstilpes mainījās, bet reforma notika, pašam vienkārši saprotot, ka nevar mētāties uz visām upēm. Man mājās bija kādi četri pieci kāti, kurus joprojām saucu par universālajiem kareivjiem. Vienreiz uz Lobi braucu spiningot, otro reizi ķert līņus ar pludiņu, pēc tam tos kātus izmantoju kā fīderi, tad ar cietākiem braucu uz naktstārpiem ķert samus. Tā domāšana arī bija tāda universāla, visu laiku rāvos kaut kur, kaut kā, izbaudīju dabu, bet lomi vispār neuzlabojās. Tad sapratu, ka nevienā virzienā neeju uz visiem 100, kā pats vēlētos.
Viss mainījās, kad Daugavā pirmo reizi manīju izlecam karpu, tas notika, ķerot brekšus, šķita, ka tas bija kaut kāds gļuks, bet lielākā pārmaiņa notika, kad gadu vēlāk tajā pašā vietā ķēru brekšus un atkal redzēju izlecam karpu. Joprojām uzskatu, ka tā bija zīme, ka man jāsāk ķert karpas, un pēc tās reizes sapirku iebarojamo, mazliet inventāru un atgriezos tajā pašā vietā, tā bija diena, kas visu izmainīja. Toreiz norāvās četras karpas, pēc ceturtās paņēmu kātu, atvēzējos un teicu, ka jāmet miers, jo tās visas četras bija skaistas Daugavas karpas. Visas četras aizgāja vienā veidā, pārgriežot auklu ar muguras spuru. Tad sapratu – inventārs, ko lietoju, neder tam, kas mani sāk interesēt. Āķis man bija lūpā, gada laikā sapirku inventāru un nopietni sāku makšķerēt karpas, nu jau ir otrā sezona.