2006. gadā mani uzaicināja komandas sastāvā piedalīties pasaules melno basu makšķerēšanas sacensībās Portugālē. Komandas kapteinis, jautāts, kā šīs zivis ķert, tikai noteica – ja māki līdakas un asarus ķert, ar basiem problēmu nebūs. Šķita, ka problēmu nebūs, jo līdakas un asarus es taču ķeru ļoti labi, un nepiedodami naivi papildu informāciju par basu un to ķeršanas īpatnībām nemeklēju.
Realitātē izrādījās, ka pastāv dažādas silikona mānekļu montāžas, ofseta āķi, ātras un ekstra ātras akcijas spiningi, lai šīs tehnikas izmantotu melno basu ķeršanai. Bet pirmajā reizē nācās iztikt ar krenkiem un mums tajā laikā parastajiem lēnas akcijas spiningiem. Uz otro čempionātu, uz kuru biju uzaicināts, jau tika izstudēti interneta plašumi, bet tomēr Latvijā ļoti maz kas no nepieciešamā bija iegādājams. Nācās paļauties uz Spānijas copes veikaliem. Un reizē ar zināšanām arī rezultāti uzlabojās. Man ar Normundu Nordenu ekipāžai sudrabs, Latvijas komandai bronza.
2007. gadā pēc rezultātiem Spānijā sāku basu ķeršanas tehnikas izmantot šeit, lai piešautos labāk tās izmantot, atkal ķerot basus. Sākumā tas bija soft plastic swimbaits ar ofseta āķi līdaku medībās un dropšots zandartiem. Tas brīdis, kad copes biedri pamanīja, ka ķeru daudz rezultatīvāk no tās pašas laivas dropšotā nekā viņi ierastajā džigā, arī var tikt uzskatīts par dropšota aizsākumu Latvijā. Kolēģi palūdza man uzsiet viņiem dropšotu, un arī viņu rezultāti uzlabojās.
Sāku dropšota tehnikā zivis ķert no laivas. Kā āķus lietoju Wide Gap 4/0 un 3/0 ofseta āķus.
Lai pieradinātu roku un instinktus, basus ķerot, kad atkal tas būs nepieciešams, ofseta āķu lietošanu lielākām gumijām vēl tagad neesmu atmetis. Nu jau lietoju 6/0 un pat 7/0 āķu izmērus. Roka jau pieradusi pie pauzes un auklas padošanas atpakaļ pēc zandarta knābiena, kuram seko spēcīgs piecirtiens. Un no platā ofseta āķa viņam nav cerību nokulties. Protams, mazākiem mānekļiem lietoju parastos āķus, iespraužot tos silikona degunā.
17 °C
