Pietiekami labvēlīgos apstākļos viena gada laikā iespējams izsekot izmaiņām pat gandrīz diviem desmitiem drozofilu paaudzēs. Vai tas nav visīstākais zinātnieku atradums?

Izrādās, drozofila ir pirmā dzīvā būtne vēl bez cilvēka, kas pabijusi arī kosmosā. Protams, ne jau nu pati tur tā aizlidoja, un pat ne gluži brīvprātīgi. Vienkārši cilvēki tā bija izlēmuši. Un arī ne jau tāpēc, lai parādītu mušai, kā planēta izskatās no kosmosa, bet gan savu gluži merkantilo interešu nolūkā.

Unikāla radība zinātnes interesēs

Līdz ar to kļūst interesanti: ar ko gan tāda sīka mušiņa izpelnījusies tik īpašu ievērību speciālistu acīs, ka viņi to paņēmuši līdzi kosmosā, kur ne kurš katrs cilvēks var nokļūt? Drozofila izrādījusies nepārspējami ideāls objekts zinātniskajiem pētījumiem un eksperimentiem...

Vispirms jāuzsver, ka drozofilu mūžs ir ļoti īss. Taču, izrādās, zinātnei tieši tas arī kalpo kā milzīgs pluss. Tajā gadījumā, ja ir nolūks veikt eksperimentu saistībā ar cilvēka ģenētiskajām izmaiņām, parasti mēdz – lai cik tas arī varbūt pabaisi izklausītos – paņemt cilvēka mazuli nolūkā viņa gēnos veikt kādas izmaiņas. Līdz ar to acumirklī nobriest jau pirmā nopietnā problēma: pēc tā noteiktu laiku vienkārši jāsēž un jāgaida, kamēr šis mazulis paaugsies, sasniegs dzimumbriedumu, laidīs pasaulē pats savus pēcnācējus un tikai tad ar šo paaudzi varēs puslīdz novērtēt un izpētīt zinātnieku veikto ģenētisko konstrukciju rezultātus. Bet kā tas viss izpaudīsies ar šā cilvēka pēcnācējiem nākamajās paaudzēs? Ilgi taču jāgaida...