Vai iespējams izveidot dārzu, kas ar laiku arvien vairāk spēj parūpēties pats par sevi? Liezēres pagasta Īvānu saimnieki IJA un ĀRIS VUŠKĀNI atbildes meklē permakultūrā – saimniekošanas pieejā, kur svarīga dabisko procesu izpratne, resursu taupīga izmantošana un iespējami ilgtspējīgākas dzīves vides veidošana.

Soli pa solim saimniecībā top meža dārzs un tiek izmēģināti dažādi permakultūras risinājumi. Devāmies ciemos, lai redzētu, kā permakultūras principi darbojas praksē un ko no Īvānu saimnieku pieredzes varam aizgūt arī savam dārzam.

Ar lauku dzīvi pazīstami kopš bērnības

Ija un Āris, tāpat kā daudzi pilsētas bērni, bērnības vasaras pavadījuši laukos pie vecvecākiem. Ārim par šo laiku saglabājušās siltas atmiņas. “Man patika dzīve laukos, palīdzēju vest govis ganos, gatavot lopiem ēdienu, bija forši,” viņš atminas. Ijai gan vasaras brīvlaiks vairāk asociējies ar nebeidzamām biešu un ķiploku vagām un nogurdinošu ravēšanu. Tāpēc, aizbraucot studēt uz Rīgu, viņa bijusi pārliecināta – laukos vairs nekad nedzīvos. Tomēr viss notika citādi.