10.4 °C
Lai arī zemnieks un zemniecība Latvijā jau vēsturiski turēti augstā godā, laikiem un uzskatiem mainoties, aizvien biežāk dzirdams, ka lauksaimniecība, tajā skaitā – lopkopība, galvenokārt ir piesārņojoša. Govis saistās ar metāna emisijām, intensīvu ražošanu un dzīvnieku labturības jautājumiem. Taču Latvijas apstākļos šis stāsts ir sarežģītāks. Liellopi uztur zālājus, palīdz saglabāt ainavu un bioloģisko daudzveidību. Savukārt to, vai lopkopība kļūst par slogu videi vai ne, nosaka – saimniekošanas veids. Ko sabiedrībā saprotam vai nesaprotam par šo tēmu?
Uz diskusiju aicinājām lopkopības eksperti – zemnieci un Latvijas pārstāvi Eiropas Savienības lauksaimnieku organizācijā Copa-Cogeca Silviju Dreijeri, Latvijas Dabas fonda liellopu audzēšanas eksperti un zīmola Dabisko pļavu produkts konsultanti Ingu Muižnieci, kā arī agronomi, biedrības Zemnieku saeima lauksaimniecības eksperti un daudznozaru saimniecības Lielvaicēni īpašnieci Ivetu Grudovsku.
Ne vien pasaulē, bet arī Latvijā vieni lopkopību redz kā nozari, kas baro sabiedrību, citi – kā dzīvnieku apspiešanu. Kāpēc sabiedrībā ir tik pretējas reakcijas?
Silvija Dreijere (S.D.): Govs nav problēma. Govs ir mūsu atbalsts un ļoti nepieciešams dzīvnieks, lai mēs dzīvotu tādā vidē, kādu vēlamies.
Inga Muižniece (I.M.): Sabiedrībā nav radīta izpratne, cik ļoti dažāda var būt lopkopība: atšķiras gan audzēšanas metodes, gan intensitāte. Līdz ar to atšķiras arī ietekme uz vidi un dabas saglabāšanu.
Iveta Grudovska (I.G.): Sabiedrība ir daudzslāņaina. Vieniem dzīvnieki asociējas ar omīti, opīti, laukiem un sienu, citi raugās uz lopkopību jau pasaules griezumā, un tieši šis skatījums mūsu sabiedrību bieži vien frustrē, un mēs līdz galam nesaprotam – dzīvnieks tiešām ir tik briesmīgs, ka izdzer visu ūdeni, piepurkšķina visu gaisu? Manuprāt,
Latvijas lielākā problēma ir tas, ka mēs ļaujamies šai globālajai plūsmai un nerunājam par sevi un saviem lokālajiem apstākļiem.
Ko no pasaulē redzamā par lopkopības nozari mehāniski un nekritiski esam pārņēmuši attiecībā uz lopkopību Latvijā?
I.M.: Globāli lopkopība daudzviet ir ļoti intensīva. Gaļas ražošana, īpaši ASV un Argentīnā, notiek lielos mērogos, bieži vien dzīvniekiem tiešām nelabvēlīgos apstākļos. Daļa sabiedrības Latvijā šo bildi jau pārcēlusi uz mūsu kontekstu. Protams, ir jāseko līdzi, vai kādas no šīm negatīvajām tendencēm neparādās pie mums, tomēr Latvijā gaļas liellopu audzēšana, īpaši ganīšana bioloģiski vērtīgos zālājos ir dabai un videi draudzīga, jo palīdz uzturēt šos zālājus pretstatā pasaulei, kur šī ir ļoti intensīva ražošana. Tādēļ valsts līmenī nepieciešams skaidrs skatījums nākotnē – kādus resursus varēsim izmantot produkcijas ražošanai. Savukārt organizācijām vairāk būtu jāstāsta, kā lopkopība darbojas Latvijā, kā šeit tiek ražota produkcija, vairāk aizstāvot arī pašmāju ražotāju. Ir jāizglīto patērētājs par vietējā produkta izvēles nozīmi, jo – ja nozare neražos, tā arī nepastāvēs. Bieži ir tā – kurš skaļāk pasniedz savu viedokli, tas arī tiek sadzirdēts, jo pilsētas cilvēkam ir grūti saprast, kas un kā tieši laukos notiek.
Vai minētā audzēšanas intensitāte ir galvenais pārpratumu iemesls?
S.D.: Jaunajai paaudzei caur angļu valodu pašlaik paveras ļoti plašs informācijas apjoms. Tomēr bieži vien viņiem pasaka tikai teikuma vienu pusi. Piemēram, atgremotāji izdala gana lielu daudzumu metāna. Jā, tas ir fakts, bet – tā nav izslēdzama norise, jo tā ir uzbūvēts šo atgremotāju zarnu trakts.
Vienlaikus daba par šiem procesiem jau ir padomājusi – atgremotāju radītais metāns atmosfērā sadalās, CO2 kļūst par izejvielu zāles augšanai, un dzīvnieki zāli pārvērš neaizvietojamā proteīnā,
nodrošinot cilvēkam pienu un gaļu. Un šī ir tā teikuma otrā daļa, kuru pasaules mediji ne vienmēr izstāsta. Pretstatā – automašīnas radītais CO2. Auto to atpakaļ nepaņem un nerada neko mums noderīgu. Pilsētniekiem, kuru ikdiena ar govi nesaskaras, šo ciklu ir grūtāk izprast.
I.G.: Pat ja mēs visi pēkšņi kļūtu par veģetāriešiem, tieši ilggadīgie zālāji ir tie, kas piesaista CO2, un dabas daudzveidībai vajadzīgi dzīvnieki, kas to zāli apēd. Tā tam ir jābūt. Pilnīgu pāreju uz augu proteīniem (zirņi, pupas, soja) nevar idealizēt – tie ir intensīvi kultūraugi. Var jau teikt: mēs gribam zāli, bet negribam purkšķus – nu, cilvēks vēl nav iemācījies sagremot zāli tā, lai radītu tai pievienoto vērtību. Jāsaprot arī, ka bez ganīšanas zāle kļūst par kūlu vai mūsu klimatiskajos apstākļos vienkārši aizaug ar mežu. Citādi nebūs, jo mēs atrodamies boreālajā zonā [boreālā zona jeb ziemeļu skujkoku mežu josla ir ģeogrāfiskā un ekoloģiskā josla Ziemeļu puslodē, kam raksturīgi skujkoku meži]. Protams, mežam ir sava pievienotā vērtība, bet tad jau lielās politikas līmenī jāizvēlas, ko tieši mēs gribam: dzīvniekus vai mežu.
Lauksaimniecība Latvijā rada 22–25 procentus no kopējām valsts siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām. Vai sabiedrība līdz galam izprot, kas tās ir?
S.D.: Latvija un ES ir pievienojušās saistībām (Kioto protokols u.c.) un apņēmušās samazināt emisiju apjomus dažādās nozarēs, arī lauksaimniecībā. Arī zaļais kurss nav noņemts no trases – te starpposmi ir 2030. gads, arī 2050. gads nav tālu. Varbūt Latvijā par emisijām mazāk runā, bet Eiropā šī ir ļoti aktuāla tēma. Tās nav tikai lauksaimniecības saistības, bet arī lauksaimniecība ir daļa no kopējā darba.
I.G.: Gribētos sacīt, ka emisiju jautājums ir cilvēces attīstības posms, kurā pašlaik atrodamies jau augstākā līmenī, jo daudz ko spējam labāk izmērīt un saprast. Dažādās tehnoloģijas mums ļauj pašiem uz sevi paskatīties no nedaudz sarežģītāka leņķa – kas un kā tieši ietekmē mūs, kā mēs ietekmējam apkārtējo pasauli. Savukārt, runājot par lauksaimniecību, jāatceras, ka lielie emitētāji ir trīs: atgremotāji, kas rada metānu, mēslošana – organiskā un neorganiskā mēslošana, kur kādas vielas aiziet gaisā, kādas – izskalojas, notiek sarežģītas slāpekļa aprites pārvērtības, kā arī – organiskās augsnes, kas ir ļoti bagātas ar organisko vielu. Taču, ja tās ir plikas, uzspīdot saulītei, CO2 vienkārši izkūp gaisā. Te būtiski saprast – šie visi ir dabiski procesi, kuros samazināt emisijas līdz absolūtai nullei nekad nebūs iespējams. Tāpēc jāsadarbojas ar citām nozarēm, mēģinot panākt, ka emisiju apjoms tiek samazināts vēl vairāk caur tām.
Ja šis ir skaidrs nozarei, kāpēc sabiedrībai tas aizvien līdz galam nav saprotams?
I.M.: Tas ir lobiju jautājums. Ir nozares, kas ir lieli emitētāji, bet – tam apakšā ir arī lielas finanses, tāpēc skaļi par tām nerunā. Tikmēr lauksaimniecība, ka ir tikai viena daļa no emisiju stāsta, nereti nonāk zem āmura, jo ir labi pamanāma un bez ietekmīga lobija. Manuprāt, tā notiek arī tāpēc, ka pēdējos gados zinātne ir strauji attīstījusies, varam aizvien vairāk izpētīt, kas un no kurienes nācis, kā tapis un tamlīdzīgi. Pieaug arī iedzīvotāju skaits, palielinās un mainās industrijas – tas viss veido ķēdi, kas jāskata kopumā. Nevar lauksaimniecību atrauti pasludināt par vienīgo emitētāju.
S.D.: Jārunā vēl par to, ka lauksaimniecībai ir arī oglekļa piesaistes puse: ar pareizu saimniekošanu, pareizu ganīšanu un zālāju apsaimniekošanu oglekli varam arī piesaistīt – atsevišķos gadījumos pat līdzvērtīgi mežam. Par to jārunā līdzās emisiju mazināšanai, jāpastāv par sevi.
I.G.: Man gan gribētos iemest lielu akmeni ES ierēdņu dārziņā. Kad uzsākām šo emisiju stāstu, bija norāde – "nē, rādītājus par piesaisti mēs neskatāmies!". Tādēļ desmit gadus stāstot tikai šo vienu pusi – cik viss ir slikti ar emisijām, nerunājot par to, kā veicināt to piesaisti, ir panākta visai liela polarizācija: lauksaimnieks, kurš godīgi strādā, desmit gadus dzirdot, ka "jūs esat piesārņotāji un pasaules gandētāji", ieraujas sevī, nevēlas reklamēt savu darbu. Tā ir ļoti negatīva šābrīža tendence.
Vai saimniekiem ir interese par oglekļa piesaisti un emisiju mazināšanu?
S.D.: Latvijā lauksaimniecības politika šobrīd ir salīdzinoši liberāla – nav drastisku individuāli katrai saimniecībai noteiktu kvotu, bet ir virzība uz klimatam draudzīgu saimniekošanu. Daudzajos ikdienas darbos zemnieks ne vienmēr izprot, ka emisiju mazināšana rodama arī dažādās saimniekošanas niansēs. Labā ziņa šajā visā ir fakts, ka daudzi emisiju mazināšanas pasākumi dod arī pozitīvu ekonomisku labumu. Piemēram, rupjās lopbarības kvalitātes uzlabošana – tā vienlaikus mazina emisijas un samazina izmaksas, ietekmējot pat nacionālo emisiju bilanci. Uzlabojot šīs barības kvalitāti, mazinām emisijas un padarām piena ražošanu lētāku – jo vairāk piena ar pareizu rupjo lopbarību varam izslaukt, jo mazāk nepieciešama dārga spēkbarība, un piens ir lētāks.
I.G.: Vienkārši runājot – lai dabūtu labu rupjo lopbarību, vajag vairāk tauriņziežu. Protams, te ir agronomiskās nianses (kaļķošana, augsnes atbilstība) – tauriņzieži nepatērē sintētisko slāpekli, bet saražo to paši. Zālājos tie saista slāpekli no gaisa, tātad var mazināt arī minerālmēslu lietojumu. Jāsaprot arī laika faktors: ja augkopībā tie ir apmēram seši mēneši intensīva darba, pēc kuriem atliek laika izglītoties dažādos semināros. Lopkopībā darbs ir 24/7 365 dienas gadā – izrauties uz nopietniem, izglītojošiem semināriem ir ļoti grūti. Tādēļ saimnieki gribētu noderīgus seminārus vieglākā, saprotamākā valodā, bet mums tādu vēl nav, jo arī pašmāju pētnieki vēl tikai pēta dažādus risinājumus. Mums vajag Latvijas apstākļiem derīgus risinājumus, nu neder mehāniskas pārneses no Nīderlandes, Īrijas vai Spānijas. Taču – tam nepieciešams laiks, jo lauksaimniecības pētījumos trīs gadi nav rezultāts – vajag vismaz piecus.
Īsam kopsavilkumam – kā ir ar to govs vainīgumu vides piesārņojumā?
I.M.: Aicinātu sabiedrību iedziļināties un pašiem izprast, kas ir govs radīta problēma, bet kas – cilvēka atbildība. Informācijas ir daudz, tādēļ jāprot atšķirt uzticamus avotus. Mudinu braukt cilvēkus ciemos pie mūsu zīmola Dabiskā pļava saimniekiem – mājaslapā www.dabiskoplavuprodukts.lv ir saimniecību kontakti, kuras labprāt parādīs un pastāstīs, kā notiek lopkopība.
I.G.: Jābūt skarbam. Kamēr liela daļa mūsu valsts iedzīvotāju nesapratīs ekonomiku: kur rodas nauda, un kas viņiem maksā pensijas un pabalstus, tikmēr attieksme pret lauksaimniecību, arī lopkopību nemainīsies. Iedzīvotājiem jāmāca ekonomikas pamati.
S. D.: Ja gribam Latviju ar skaistu ainavu – nevis ar krūmiem, mežiem un invazīvajiem augiem (latvāņiem, zeltslotiņām) – mums vajag atgremotājus, kas izmanto ganības. Tie nav drauds, tie ir risinājuma daļa. Ziemeļvalstu bioloģiskās piena lopkopības konsultanti, viesojoties Latvijā, teica: "Latvija ir liela lopkopības iespēju zeme." Šī ir frāze un fakts, kas manī notur optimismu, – mēs pasaules kartē esam vietā, kurā mums vēl ir šādas iespējas, kamēr daudzas valstis atzīst, ka vēlētos attīstīt lopkopību, bet – vairs nav šādu iespēju.
Uzziņa
Emisijas lopkopībā
Lauksaimniecības emisijas neveidojas tikai no govīm. Latvijā tās galvenokārt saistītas ar trim procesiem:
- atgremotāju gremošanas procesā rodas metāns;
- mēslošanas laikā rodas slāpekļa savienojumu emisijas;
- no organiskajām augsnēm var izdalīties oglekļa dioksīds.
Emisijas nav iespējams pilnībā samazināt līdz nullei, jo daļa procesu ir dabiski. Tāpēc būtiski ir vērtēt ne tikai emisiju rašanos, bet arī oglekļa piesaisti augsnē un zālājos.
Svarīgi!
Lopkopības ietekmi nevar noteikt tikai pēc dzīvnieku skaita. Jāvērtē arī dzīvnieku blīvums, barības izcelsme, zemes izmantošana, kūtsmēslu apsaimniekošana, ganību kvalitāte un saražotās pārtikas apjoms.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Agro Tops.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
#LVAF #praktiskizals
Lai arī zemnieks un zemniecība Latvijā jau vēsturiski turēti augstā godā, laikiem un uzskatiem mainoties, aizvien biežāk dzirdams, ka lauksaimniecība, tajā skaitā – lopkopība, galvenokārt ir piesārņojoša. Govis saistās ar metāna emisijām, intensīvu ražošanu un dzīvnieku labturības jautājumiem. Taču Latvijas apstākļos šis stāsts ir sarežģītāks. Liellopi uztur zālājus, palīdz saglabāt ainavu un bioloģisko daudzveidību. Savukārt to, vai lopkopība kļūst par slogu videi vai ne, nosaka – saimniekošanas veids. Ko sabiedrībā saprotam vai nesaprotam par šo tēmu?
Uz diskusiju aicinājām lopkopības eksperti – zemnieci un Latvijas pārstāvi Eiropas Savienības lauksaimnieku organizācijā Copa-Cogeca Silviju Dreijeri, Latvijas Dabas fonda liellopu audzēšanas eksperti un zīmola Dabisko pļavu produkts konsultanti Ingu Muižnieci, kā arī agronomi, biedrības Zemnieku saeima lauksaimniecības eksperti un daudznozaru saimniecības Lielvaicēni īpašnieci Ivetu Grudovsku.
Ne vien pasaulē, bet arī Latvijā vieni lopkopību redz kā nozari, kas baro sabiedrību, citi – kā dzīvnieku apspiešanu. Kāpēc sabiedrībā ir tik pretējas reakcijas?
Silvija Dreijere (S.D.): Govs nav problēma. Govs ir mūsu atbalsts un ļoti nepieciešams dzīvnieks, lai mēs dzīvotu tādā vidē, kādu vēlamies.
Inga Muižniece (I.M.): Sabiedrībā nav radīta izpratne, cik ļoti dažāda var būt lopkopība: atšķiras gan audzēšanas metodes, gan intensitāte. Līdz ar to atšķiras arī ietekme uz vidi un dabas saglabāšanu.
Iveta Grudovska (I.G.): Sabiedrība ir daudzslāņaina. Vieniem dzīvnieki asociējas ar omīti, opīti, laukiem un sienu, citi raugās uz lopkopību jau pasaules griezumā, un tieši šis skatījums mūsu sabiedrību bieži vien frustrē, un mēs līdz galam nesaprotam – dzīvnieks tiešām ir tik briesmīgs, ka izdzer visu ūdeni, piepurkšķina visu gaisu? Manuprāt,
Latvijas lielākā problēma ir tas, ka mēs ļaujamies šai globālajai plūsmai un nerunājam par sevi un saviem lokālajiem apstākļiem.
Ko no pasaulē redzamā par lopkopības nozari mehāniski un nekritiski esam pārņēmuši attiecībā uz lopkopību Latvijā?
I.M.: Globāli lopkopība daudzviet ir ļoti intensīva. Gaļas ražošana, īpaši ASV un Argentīnā, notiek lielos mērogos, bieži vien dzīvniekiem tiešām nelabvēlīgos apstākļos. Daļa sabiedrības Latvijā šo bildi jau pārcēlusi uz mūsu kontekstu. Protams, ir jāseko līdzi, vai kādas no šīm negatīvajām tendencēm neparādās pie mums, tomēr Latvijā gaļas liellopu audzēšana, īpaši ganīšana bioloģiski vērtīgos zālājos ir dabai un videi draudzīga, jo palīdz uzturēt šos zālājus pretstatā pasaulei, kur šī ir ļoti intensīva ražošana. Tādēļ valsts līmenī nepieciešams skaidrs skatījums nākotnē – kādus resursus varēsim izmantot produkcijas ražošanai. Savukārt organizācijām vairāk būtu jāstāsta, kā lopkopība darbojas Latvijā, kā šeit tiek ražota produkcija, vairāk aizstāvot arī pašmāju ražotāju. Ir jāizglīto patērētājs par vietējā produkta izvēles nozīmi, jo – ja nozare neražos, tā arī nepastāvēs. Bieži ir tā – kurš skaļāk pasniedz savu viedokli, tas arī tiek sadzirdēts, jo pilsētas cilvēkam ir grūti saprast, kas un kā tieši laukos notiek.
Vai minētā audzēšanas intensitāte ir galvenais pārpratumu iemesls?
S.D.: Jaunajai paaudzei caur angļu valodu pašlaik paveras ļoti plašs informācijas apjoms. Tomēr bieži vien viņiem pasaka tikai teikuma vienu pusi. Piemēram, atgremotāji izdala gana lielu daudzumu metāna. Jā, tas ir fakts, bet – tā nav izslēdzama norise, jo tā ir uzbūvēts šo atgremotāju zarnu trakts.
Vienlaikus daba par šiem procesiem jau ir padomājusi – atgremotāju radītais metāns atmosfērā sadalās, CO2 kļūst par izejvielu zāles augšanai, un dzīvnieki zāli pārvērš neaizvietojamā proteīnā,
nodrošinot cilvēkam pienu un gaļu. Un šī ir tā teikuma otrā daļa, kuru pasaules mediji ne vienmēr izstāsta. Pretstatā – automašīnas radītais CO2. Auto to atpakaļ nepaņem un nerada neko mums noderīgu. Pilsētniekiem, kuru ikdiena ar govi nesaskaras, šo ciklu ir grūtāk izprast.
I.G.: Pat ja mēs visi pēkšņi kļūtu par veģetāriešiem, tieši ilggadīgie zālāji ir tie, kas piesaista CO2, un dabas daudzveidībai vajadzīgi dzīvnieki, kas to zāli apēd. Tā tam ir jābūt. Pilnīgu pāreju uz augu proteīniem (zirņi, pupas, soja) nevar idealizēt – tie ir intensīvi kultūraugi. Var jau teikt: mēs gribam zāli, bet negribam purkšķus – nu, cilvēks vēl nav iemācījies sagremot zāli tā, lai radītu tai pievienoto vērtību. Jāsaprot arī, ka bez ganīšanas zāle kļūst par kūlu vai mūsu klimatiskajos apstākļos vienkārši aizaug ar mežu. Citādi nebūs, jo mēs atrodamies boreālajā zonā [boreālā zona jeb ziemeļu skujkoku mežu josla ir ģeogrāfiskā un ekoloģiskā josla Ziemeļu puslodē, kam raksturīgi skujkoku meži]. Protams, mežam ir sava pievienotā vērtība, bet tad jau lielās politikas līmenī jāizvēlas, ko tieši mēs gribam: dzīvniekus vai mežu.
Lauksaimniecība Latvijā rada 22–25 procentus no kopējām valsts siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijām. Vai sabiedrība līdz galam izprot, kas tās ir?
S.D.: Latvija un ES ir pievienojušās saistībām (Kioto protokols u.c.) un apņēmušās samazināt emisiju apjomus dažādās nozarēs, arī lauksaimniecībā. Arī zaļais kurss nav noņemts no trases – te starpposmi ir 2030. gads, arī 2050. gads nav tālu. Varbūt Latvijā par emisijām mazāk runā, bet Eiropā šī ir ļoti aktuāla tēma. Tās nav tikai lauksaimniecības saistības, bet arī lauksaimniecība ir daļa no kopējā darba.
I.G.: Gribētos sacīt, ka emisiju jautājums ir cilvēces attīstības posms, kurā pašlaik atrodamies jau augstākā līmenī, jo daudz ko spējam labāk izmērīt un saprast. Dažādās tehnoloģijas mums ļauj pašiem uz sevi paskatīties no nedaudz sarežģītāka leņķa – kas un kā tieši ietekmē mūs, kā mēs ietekmējam apkārtējo pasauli. Savukārt, runājot par lauksaimniecību, jāatceras, ka lielie emitētāji ir trīs: atgremotāji, kas rada metānu, mēslošana – organiskā un neorganiskā mēslošana, kur kādas vielas aiziet gaisā, kādas – izskalojas, notiek sarežģītas slāpekļa aprites pārvērtības, kā arī – organiskās augsnes, kas ir ļoti bagātas ar organisko vielu. Taču, ja tās ir plikas, uzspīdot saulītei, CO2 vienkārši izkūp gaisā. Te būtiski saprast – šie visi ir dabiski procesi, kuros samazināt emisijas līdz absolūtai nullei nekad nebūs iespējams. Tāpēc jāsadarbojas ar citām nozarēm, mēģinot panākt, ka emisiju apjoms tiek samazināts vēl vairāk caur tām.
Ja šis ir skaidrs nozarei, kāpēc sabiedrībai tas aizvien līdz galam nav saprotams?
I.M.: Tas ir lobiju jautājums. Ir nozares, kas ir lieli emitētāji, bet – tam apakšā ir arī lielas finanses, tāpēc skaļi par tām nerunā. Tikmēr lauksaimniecība, ka ir tikai viena daļa no emisiju stāsta, nereti nonāk zem āmura, jo ir labi pamanāma un bez ietekmīga lobija. Manuprāt, tā notiek arī tāpēc, ka pēdējos gados zinātne ir strauji attīstījusies, varam aizvien vairāk izpētīt, kas un no kurienes nācis, kā tapis un tamlīdzīgi. Pieaug arī iedzīvotāju skaits, palielinās un mainās industrijas – tas viss veido ķēdi, kas jāskata kopumā. Nevar lauksaimniecību atrauti pasludināt par vienīgo emitētāju.
S.D.: Jārunā vēl par to, ka lauksaimniecībai ir arī oglekļa piesaistes puse: ar pareizu saimniekošanu, pareizu ganīšanu un zālāju apsaimniekošanu oglekli varam arī piesaistīt – atsevišķos gadījumos pat līdzvērtīgi mežam. Par to jārunā līdzās emisiju mazināšanai, jāpastāv par sevi.
I.G.: Man gan gribētos iemest lielu akmeni ES ierēdņu dārziņā. Kad uzsākām šo emisiju stāstu, bija norāde – "nē, rādītājus par piesaisti mēs neskatāmies!". Tādēļ desmit gadus stāstot tikai šo vienu pusi – cik viss ir slikti ar emisijām, nerunājot par to, kā veicināt to piesaisti, ir panākta visai liela polarizācija: lauksaimnieks, kurš godīgi strādā, desmit gadus dzirdot, ka "jūs esat piesārņotāji un pasaules gandētāji", ieraujas sevī, nevēlas reklamēt savu darbu. Tā ir ļoti negatīva šābrīža tendence.
Vai saimniekiem ir interese par oglekļa piesaisti un emisiju mazināšanu?
S.D.: Latvijā lauksaimniecības politika šobrīd ir salīdzinoši liberāla – nav drastisku individuāli katrai saimniecībai noteiktu kvotu, bet ir virzība uz klimatam draudzīgu saimniekošanu. Daudzajos ikdienas darbos zemnieks ne vienmēr izprot, ka emisiju mazināšana rodama arī dažādās saimniekošanas niansēs. Labā ziņa šajā visā ir fakts, ka daudzi emisiju mazināšanas pasākumi dod arī pozitīvu ekonomisku labumu. Piemēram, rupjās lopbarības kvalitātes uzlabošana – tā vienlaikus mazina emisijas un samazina izmaksas, ietekmējot pat nacionālo emisiju bilanci. Uzlabojot šīs barības kvalitāti, mazinām emisijas un padarām piena ražošanu lētāku – jo vairāk piena ar pareizu rupjo lopbarību varam izslaukt, jo mazāk nepieciešama dārga spēkbarība, un piens ir lētāks.
I.G.: Vienkārši runājot – lai dabūtu labu rupjo lopbarību, vajag vairāk tauriņziežu. Protams, te ir agronomiskās nianses (kaļķošana, augsnes atbilstība) – tauriņzieži nepatērē sintētisko slāpekli, bet saražo to paši. Zālājos tie saista slāpekli no gaisa, tātad var mazināt arī minerālmēslu lietojumu. Jāsaprot arī laika faktors: ja augkopībā tie ir apmēram seši mēneši intensīva darba, pēc kuriem atliek laika izglītoties dažādos semināros. Lopkopībā darbs ir 24/7 365 dienas gadā – izrauties uz nopietniem, izglītojošiem semināriem ir ļoti grūti. Tādēļ saimnieki gribētu noderīgus seminārus vieglākā, saprotamākā valodā, bet mums tādu vēl nav, jo arī pašmāju pētnieki vēl tikai pēta dažādus risinājumus. Mums vajag Latvijas apstākļiem derīgus risinājumus, nu neder mehāniskas pārneses no Nīderlandes, Īrijas vai Spānijas. Taču – tam nepieciešams laiks, jo lauksaimniecības pētījumos trīs gadi nav rezultāts – vajag vismaz piecus.
Īsam kopsavilkumam – kā ir ar to govs vainīgumu vides piesārņojumā?
I.M.: Aicinātu sabiedrību iedziļināties un pašiem izprast, kas ir govs radīta problēma, bet kas – cilvēka atbildība. Informācijas ir daudz, tādēļ jāprot atšķirt uzticamus avotus. Mudinu braukt cilvēkus ciemos pie mūsu zīmola Dabiskā pļava saimniekiem – mājaslapā www.dabiskoplavuprodukts.lv ir saimniecību kontakti, kuras labprāt parādīs un pastāstīs, kā notiek lopkopība.
I.G.: Jābūt skarbam. Kamēr liela daļa mūsu valsts iedzīvotāju nesapratīs ekonomiku: kur rodas nauda, un kas viņiem maksā pensijas un pabalstus, tikmēr attieksme pret lauksaimniecību, arī lopkopību nemainīsies. Iedzīvotājiem jāmāca ekonomikas pamati.
S. D.: Ja gribam Latviju ar skaistu ainavu – nevis ar krūmiem, mežiem un invazīvajiem augiem (latvāņiem, zeltslotiņām) – mums vajag atgremotājus, kas izmanto ganības. Tie nav drauds, tie ir risinājuma daļa. Ziemeļvalstu bioloģiskās piena lopkopības konsultanti, viesojoties Latvijā, teica: "Latvija ir liela lopkopības iespēju zeme." Šī ir frāze un fakts, kas manī notur optimismu, – mēs pasaules kartē esam vietā, kurā mums vēl ir šādas iespējas, kamēr daudzas valstis atzīst, ka vēlētos attīstīt lopkopību, bet – vairs nav šādu iespēju.
Uzziņa
Emisijas lopkopībā
Lauksaimniecības emisijas neveidojas tikai no govīm. Latvijā tās galvenokārt saistītas ar trim procesiem:
- atgremotāju gremošanas procesā rodas metāns;
- mēslošanas laikā rodas slāpekļa savienojumu emisijas;
- no organiskajām augsnēm var izdalīties oglekļa dioksīds.
Emisijas nav iespējams pilnībā samazināt līdz nullei, jo daļa procesu ir dabiski. Tāpēc būtiski ir vērtēt ne tikai emisiju rašanos, bet arī oglekļa piesaisti augsnē un zālājos.
Svarīgi!
Lopkopības ietekmi nevar noteikt tikai pēc dzīvnieku skaita. Jāvērtē arī dzīvnieku blīvums, barības izcelsme, zemes izmantošana, kūtsmēslu apsaimniekošana, ganību kvalitāte un saražotās pārtikas apjoms.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild Agro Tops.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.
#LVAF #praktiskizals
![SIA "Lāses AM" saimnieki Dace un Aigars Melderi gan savas, gan Latvijas gaļas lopkopības nozares nākotni redz lielākas pievienotās vērtības produktu ražošanā. Saimnieki ar savu darbu pierādījuši, ka Latvijā var izaudzēt pasaules līmeņa liellopa gaļu. "Visa pamatā ir komandas darbs, aiz katra mūsu veiksmes stāsta stāv mūsu komanda," uzsver Melderi. FOTO: ULDIS GRAUDIŅŠ](https://media.lasi.lv/media/cache/lasi_article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/202609210933146ab0cfaae5d88.jpg.jpeg "SIA \"Lāses AM\" saimnieki Dace un Aigars Melderi gan savas, gan Latvijas gaļas lopkopības nozares nākotni redz lielākas pievienotās vērtības produktu ražošanā. Saimnieki ar savu darbu pierādījuši, ka Latvijā var izaudzēt pasaules līmeņa liellopa gaļu. "Visa pamatā ir komandas darbs, aiz katra mūsu veiksmes stāsta stāv mūsu komanda," uzsver Melderi. FOTO: ULDIS GRAUDIŅŠ")
