Rita Našeniece: Mošejas efekts

Esmu no Brasas – vietas, kur jau darbojas Rīgas Medīnas mošejas biedrība, kas ir viena no islāma centra vietām. Tā atrodas strauji savu iedzīvotāju sastāvu mainošajā Brīvības ielas asī. Pati mošejas biedrība ir gandrīz nemanāma aiz Senču ielas "autoringa", tā klusi ieradās un lēnām tās klātbūtne mainīja sejas apkaimē, līdz kādu dienu varēja vērot vīriešus baltos garos kreklos un vestēs, kādus iepriekš varēja aplūkot tikai BBC sižetos par talibiem.

Ar katru dienu migrācijas – nekontrolētas vai, tieši otrādi, veicinātas – dēļ mainās vide. Vakarā, ieejot stūra veikalā, nācās iziet cauri vīriešu baram, kuru uzvedība bija izaicinoša. Pieņemsim, ka tā bija sagadīšanās. Un pieņemsim, ka tā maldīgi domāja jebkurš un jebkad Eiropā pēdējās desmitgades laikā, kad nonāca šādā situācijā pirmo reizi – nekas sevišķs, tā ir sagadīšanās.

Kļūst par šauru

Mediji informē, ka Tallinā un Viļņā mošeju necels. Tādas šobrīd Igaunijā nav, bet Lietuvā ir tikai tradicionālā un senā tatāru mošeja Kauņā, kas ir viena no senajām eiropeiskajām mošejām un domāta kopienai, kura Lietuvā tika atvesta 14. gadsimtā valdnieka Mindauga laikā. Ja Latvijā esošie musulmaņi izteiktu šādu vēlmi pieprasījuma veidā, tas notiktu laikā, kad Eiropa aizvien aktīvāk izmanto leģislatīvās metodes un vietējās vietvaras pretdarbojas mošeju celšanas vēlmēm, izmantojot visdažādākās iespējas atteikt tur, kur tas vēl ir iespējams, cieši saistot mošeju būvi ar legālās un nelegālās imigrācijas radītajiem riskiem.

Latvijā šobrīd nav tradicionālas mošejas, un jautājums par tās būvniecību ir kļuvis par skandālu jeb diplomātiski – par diskusiju tematu. 

Musulmaņu kopiena Rīgā strauji aug, un pašreizējais Islāma kultūras centrs un citas pulcēšanās vietas Rīgā ir kļuvušas pārāk mazas, lai uzņemtu visus ticīgos, īpaši piektdienas lūgšanu laikā. Legāla un nelegāla migrācija ir radījusi necaurspīdīgu zonu, ar kuru neviens nesaprot, ko darīt un ko no tās gaidīt.

Mans teksts būs par mošejas ietekmi uz vietu, kur tā atrodas. Jāteic, ka Rīgā mums tagad ir vairākas iestādes, kas kalpo musulmaņu kopienas vajadzībām. Un patiešām interesanti un netipiski Eiropas pilsētām ir tas, ka islāma iestādes atrodas Rīgas centrā, veidojot aizvien intensīvāku imigrantu vidi tieši tur. Internets teic, ka Latvijas Islāma kultūras centrs atrodas Brīvības ielā 104 un piedāvā gan lūgšanu iespējas, gan izglītojošas, kultūras un sociālas aktivitātes. Rīgas Islāma centrs arī atrodas Brīvības ielā 104, šis centrs kalpo kā lūgšanu vieta un piedāvā arī dažādas izglītojošas programmas. Ģertrūdes ielā atrodas "Ahmadiyya Muslim Jamaat Latvia" biedrība, kuras reģistrētā darbība ir islāma ideju un to vērtību popularizēšana un izplatīšana, mācības un tās galvenās idejas "Mīlestība pret visiem, naids pret nevienu" izplatīšana un popularizēšana, islāma kultūras veidošana un attīstība, cilvēktiesību aizsardzība, semināru organizēšana, grāmatu publicēšana, labdarības pasākumu organizēšana.

Nevaru atsaukties uz pelēko zonu, vietām, kas nav reģistrētas. Un 

galu galā cilvēki var lūgt jebko un jebkur kristiešu pasaulē. Atšķirībā no daudzām citām pasaules vietām.

Kas ir mošeja?

Neviena no šīm vietām nav mošeja. Mošeja (masjids) ir tradicionāla mošeja, kas paredzēta islāma piecām obligātajām lūgšanām (salāts). Tās loma un pamatfunkcija ir lūgšanas, īpaši piektdienas kopējās lūgšanas (Jumu’ah). Tajā var notikt un faktiski arī notiek islāma izglītības nodarbības un sabiedriskie pasākumi. Tā juridiski ir reģistrēta kā islāma lūgšanu vieta, un tajā darbojas imāms (garīdznieks). Masjids ir jāuztur tīrs un svēts, un tam ir specifiski noteikumi, piemēram, aizliegums ieiet bez rituālas tīrības (tahāra). Eiropeisko musulmaņu kultūrās Balkānos – Bosnijā, Bulgārijā, Albānijā – draudzīgs garīdznieks labprāt ielaidīs pieklājīgu interesentu (kā tas ir bijis ar mani) tradicionālā džamijā (Balkānu reliģiskā celtne), bet, ja runājam par arābu pasauli un radikalizēto islāmu, diez vai tas būs iespējams. Savukārt islāma centrs ir plašāka institūcija, kas var ietvert masjidu, bet arī piedāvā citas sabiedriskās aktivitātes un, ja tā var teikt, sociālo pakalpojumu resursus. 

Nelegāls vai legāls musulmanis tur var vērsties, un tīkls tam palīdzēs ar dzīvesvietu, ēdienu vai darbu, viņu apmācīs un informēs par valsts vai pašvaldības palīdzības iespējām. 

Papildus lūgšanām tas organizē izglītības kursus, kultūras pasākumus, labdarības aktivitātes un kopienas sanāksmes. Šeit nebūt nav jābūt reliģiskai celtnei. Tās var būt dažādas telpas, piemēram, bibliotēkas, konferenču zāles, sporta zāles un mācību klases. Reģionos ar mazāk musulmaņu iedzīvotāju islāma centri bieži vien kalpo arī kā galvenās lūgšanu vietas. Ārpus šīm divām formām pastāv arī Musalla – lūgšanu vieta, kas parasti nav oficiāla vai pastāvīga kā masjids. Izmanto gadījuma lūgšanām vai, piemēram, ceļotāju vajadzībām. Bieži tiek izmantots kā pagaidu lūgšanu vieta, piemēram, lidostās, biroju ēkās vai tirdzniecības centros. Nav nepieciešams, lai to pārvaldītu imāms, un noteikumi par tīrību un rituālu tīrību var būt mazāk stingri. Ārpus tā islāmā ir arī izteikti publiski pasākumi kā "Eid namazs" (svētku lūgšanas), kur tiek pulcēti liels cilvēku daudzums brīvā dabā vai lielās telpās.

Eiropā arvien lielāka neapmierinātība

Jautājums, kā mošejas būves plāns un vēl jo vairāk pati būve ietekmēs apkārtējo kopienu pilsētu kopumā. Lai to saprastu, ir viegli apskatīt šo jautājumu, ņemot vērā jau esošos procesus Eiropā. Mošejas galvenā arhitektoniskā iezīme ir minarets – augsts tornis, kas no pilsētbūvniecības viedokļa ir augstākais punkts apkārtnē, no kura muedzins aicina ticīgos uz lūgšanām.

Mošeja ir daudz vairāk nekā lūgšanu vieta – tā ir kopienas centrs, kas ietekmē apkārtnes vidi. Mošeja ir signāls, ka šeit ir islāma pasaule. Jautājums par mošejām un islāmu saasinājies pat tajās valstīs, kur šādi konflikti iepriekš nebija zināmi un mošejas jau bija daļa no ainavas. Tie ietver arī jautājumu par to fizisko redzamību Eiropas pilsētās, piemēram, Šveices referendumā 2009. gada novembrī apstiprināja minaretu aizliegumu valstī, tika aizliegta arī adāna pārraidīšana, aicinājums uz lūgšanu, kā arī musulmaņu kapsētu veidošana. Virknē valstu tieši pēdējo gadu laikā ir apturēta jaunu mošeju veidošana.

Mošeja tiek aizvien skaidrāk uztverta kā simbolisks un arī ļoti praktisks jautājums, kas attiecas uz teritorijas kontroli, mainot tās būtību – cilvēcisko kopienu. 

Iebildumus pret mošejām, protams, var saistīt ar veselu grupu iemeslu, piemēram, īpašuma vērtības kritumu, vietējo iedzīvotāju izspiešanu no viņu dzīves vietām, palielinātas satiksmes un stāvvietu problēmām; miera un klusuma zaudēšanu; taču būtībā ir bailes no vardarbības, incidentiem un islāma fundamentālisma; bailes no pūļu ierašanās publiskajās telpās – pagalmos, parkos, rotaļu laukumos piektdienās un islāma svētkos; un citas sociālās prioritātes šajā jomā.

Vieta, kur ir mošeja, islamizējas

Mošeja nav ēka, tā ir kopienas centrālā vieta – reliģiskā, izglītības un sociālā dzīve koncentrējas ap to. Šeit ir halala veikali, kur var iegādāties atļauto pārtiku, savukārt tradicionālie pārtikas veikali, kur tirgo, teiksim, cūkgaļas izstrādājumus vai alkoholu, spiesti aizvērties, islāma kopiena ap sevi veido sev ērtu infrastruktūru un atmosfēru, kurā darbojas etniskie veikali, tālruņu centri, importa-eksporta biznesu veicēji, etniski reliģiskās bibliotēkas. Mošejas bieži ir kopienas centri vietēji, bet vienlaicīgi tās ir kanāls ar etniskiem, nacionāliem un starpvalstu tīkliem, reliģiskiem un politiskiem, kalpojot kā kopienas audzēšanas centrs. 

Vieta, kurā ir mošeja, islamizējas.

Ja atgriežamies pie Rīgas realitātēm, tad šī potenciālā islamizācija mošejas celšanas gadījumā varētu būt tieši Brīvības iela un klātpiegulošās teritorijas, kur jau šobrīd atrodas daudzas pieminētās islāma biedrības. Mošeju celtniecība ir cieši saistīta ar bagāto arābu valstu investoriem, un man ir rezervēta attieksme pret iecerēto Andrejsalas projektu. Manā atmiņā ir Bosnijas piemērs, kur tradicionālās mazās, delikātās džamijas pēc Tuvo Austrumu naudas ieplūšanas Balkānos nomainīja milzīgas, megalomānisku izmēru mošejas Sarajevā un parādījās segtās sievietes. Eiropas tradicionālās vietējās sabiedrības šobrīd tiek masīvi traumētas tur, kur parādās "mošejas efekts".

Nedzīvoju Jūrmalas, Siguldas, Rīgas un Pierīgas privātmāju rajonos, kuros dzīvo bagāti ļautiņi un amatpersonas. Mana iekšējā balss teic, ka Jūrmalas, Pierīgas, Siguldas elite, kas no savām drošajām mājām plāno mūsu nezināmo nākotni, ir patiesais riska faktors. Jāpiemin arī būvniecības lobiji un peļņas tikpat kārās akadēmiskās institūcijas, kuras kalpo par migrācijas vārstuli. Šoreiz raksts bija tikai par mošejas efektu, bet tēma ir plaša. Diemžēl.