Šķiet, vairākums dārza īpašnieku kaut reizi ir sūkstījušies par apnicīgo dārza ravēšanu un laikietilpīgo dobju sagatavošanu pavasarī. Izrādās, viens no problēmas risinājumiem ir permakultūras dārza izveide, kas ne tikai atvieglo dārzkopju ikdienu, bet ir dabai draudzīgs saimniekošanas veids.  

Termins “permakultūra” cēlies no angļu valodas vārdu savienojuma permanent culture un apzīmē pastāvīgu jeb ilgtspējīgu saimniekošanu.

Ar savu pieredzi, darbojoties pēc permakultūras principiem, dalās dārzniece Solvita Āboltiņa no Salas pagasta Mārupes novadā.

Kartupeļi siena laukā

“Agrāk līdzšinējā dārza vietā bija mana vectēva saimniecība. Atceros vēl, kā kolhoza laikos tēvs zemi apstrādāja ar zirgu, bet vēlāk ar traktoru. Diemžēl tēvs saslima, un, lai palīdzētu, es no Rīgas pārcēlos uz dzīvi laukos. Nebija ne spēka, ne vēlēšanās turpināt fiziski grūto zemes apstrādi. Tomēr sapratu – dzīvojot laukos, nebūtu prātīgi katru burkānu un salātu pirkt veikalā, tāpēc meklēju alternatīvas, kā ierīkot dārzu,” stāsta Solvita.

Iesākums gan radies netīšām, kad pirms četriem gadiem ziemā vajadzēja atbrīvot šķūni no siena. Tas tika nests laukā un klāts uz sniega liela četrstūra veidā, aizpildot ieplaku pļavas vidū.