Latvijas kapsētas var uzskatīt par savdabīgiem parkiem, jo latvieši vietu, kur pieminēt savus aizgājējus, parasti kopj kā dārzus. Ko un kā labāk stādīt kapos, konsultē "Ei Dārzi/Olaines kokaudzētava" vadītāja Indra Indriksone.

Vairumā gadījumu cilvēkiem ir vēlme veidot nožogojumu katrai dzimtas kapvietai, tāpēc dzīvžogs ir neatņemama apstādījumu sastāvdaļa. To veidošanā jāievēro līdzīgi pamatprincipi kā piemājas teritorijā, tomēr ir arī atšķirības.

Derēs mazprasīgi augi

Kokaudzētavas vadītāja Indra Indriksone uzskata – kapu apstādījumiem jābūt gaumīgi veidotiem, tajā pašā laikā askētiskiem. Noteikti nevajadzētu kapsētu pārvērst par daiļdārzu.

Dzīvžogs parasti ir kā zaļš fons pārējiem augiem, piemēram, uz kapu kopiņas ziedošām ledenītēm jeb ilgziedu begonijām, atraitnītēm, samtenēm, balzamīnēm vai citām puķēm. Norobežojošo stādījumu var cirpt un veidot kā vienlaidu dzīvžogu vai izmantot brīvi augošus augus, kurus tikai nedaudz apgriež.

Izvēloties augus, vispirms jāpalūkojas apkārt, lai novērtētu, kas labi aug un izskatās pie blakusesošajām kapu kopiņām. Ideāli būtu radīt vienotu stādījumu stilu. Svarīga kapsētas atrašanās vieta – vai tas ir priežu mežs, lieli lapukoki vai gluži pretēji – koku vispār nav. Ņemot vērā gaismas apstākļus, izvēlas sauli vai ēnu mīlošus augus.