Ēdamās sēnes, kuras ir arī bieži sastopamas un jau no bērnības daudziem ierādītas, Latvijā ir gailenes, bekas un bērzlapes. Ar gailenēm nevarēsi nošaut greizi, it īpaši, ja iemācīsies līdzinieces. 

Gaileņu dzimta

Dažāda izmēra piltuvveida sēnes, kam kātiņš pakāpeniski pāriet it kā cepurītē, kuras apakšpusē (atkarībā no sugas) ir dažāda dziļuma un rakstainuma sazarotas krokas. Tajās veidojas gailenes sporas. Šīs sēnes var atrast dažādos mežos vasarā un rudenī, reizēm var pamanīt pa kādai vēl pirmajā sniegā. Visas gaileņu dzimtas sēnes ir uzreiz pagatavojamas (cepamas bez vārīšanas).

Parastā gailene (Cantharellus cibarius) ir Latvijā bieži sastopama zeltaini dzeltena sēne ar lapiņām līdzīgām, regulāri izkārtotām krokām zem augļķermeņa. 

Ja laikapstākļi ir piemēroti, pirmās gailenes pie mums var likt groziņā jau maijā vai jūnijā, bet pēdējās līdz novembrim vai pat decembrim. Daži gardēži uzskata, ka šīm sēnēm esot viegla aprikožu smarža. Tās izplatītas no Skandināvijas līdz pat Vidusjūrai un ir daudzu sēņotāju iecienītas. Gailenes aug savstarpējā sadarbībā jeb simbiozē ar priedi, egli, bērzu, ozolu un skābardi, tātad būs atrodamas daudzveidīgos mežos.Parastās gailenes mežos bieži vien atrodamas grupās, kas atvieglo sēņotājiem dzīvi – atliek pamanīt pirmo sēni, lai, uzmanīgi lūkojoties apkārt, drīz ieraudzītu arī nākamās.

Sēņotāju vidū gailenes iecienītas arī tāpēc, ka parasti gandrīz nemaz nav tārpainas (mikologi gan atgādina, ka precīzāk būtu teikt – kāpurainas). Tas tādēļ, ka šīs sēnes satur īpašu vielu – hitināzi, kas spēj sašķelt kāpuru apvalkus, tādēļ kāpuri izvairās no gaileņu caurumošanas. Tomēr šī viela neatstāj ietekmi uz sprakšķiem (tā sauktiem drātstārpiem), bet tie nav tik plaši izplatīti, tāpēc arī gailenes kopumā ir mazāk kāpurainas nekā citas sēnes un ir iecienītas sēņotāju vidū.