Hidrotehniskās būves – grāvji un dīķi – nav jauno laiku izgudrojums. Ziņas par dīķu sistēmu glabā jau senās vēstures liecības. Savulaik katrā zemnieku saimniecībā bija linu mārks un arī ūdenstilpe, kur padzerties lopiem.

Savukārt 19. gs. vietējās muižas pat impērijas mērogā sacentās par to, kura izveidos efektīvāku zivju dīķu sistēmu. Un kur tad vēl daudzie dzirnavu dīķi!

Dīķi joprojām rotā Latvijas ainavu un pat kļūst populārāki. 

Cita starpā tie savāc no apkārtnes lieko ūdeni un nedaudz kompensē nolaistās meliorācijas sistēmas. Tajos pat var ierīkot ūdens–ūdens tipa siltumsūkņus un ražot siltumu. 

Tomēr gan dīķiem, gan novadgrāvjiem piemīt nejauks paradums aizaugt. Tādēļ tie ir regulāri jākopj un jātīra.

Kāpēc aizaug?

Ūdenstilpju aizaugšanu – eitrofikāciju – veicina barības vielu pieaugums ūdenī no apkārtējās vides. Tā ūdenstilpē tiek veicināta bioloģisko procesu intensitāte. Ūdenszāles un aļģes pastiprināti aug, nosedz ūdens virskārtu un dziļākajos slāņos vairs nenokļūst gaisma. Dīķī nenotiek ūdens slāņu apmaiņa. Augšējie slāņi ātri uzsilst un sāk "ziedēt".