1874. gada 24. aprīlī. Pirms 150 gadiem Salgales pagasta "Dauknu" saimnieka ģimenē piedzima žurnālists, kritiķis, literatūrvēsturnieks un rakstnieks, arī pedagogs Līgotņu Jēkabs, īstajā vārdā Jēkabs Roze.

Viņu raksturo kā vienu no tām personībām, kuru idejas 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs virzīja latviešu literatūru, teātri, avīžniecību un sabiedriski politisko dzīvi. Pirmais periodikā, žurnālā "Austrums" nodrukātais Līgotņu Jēkaba dzejolis ir "Latvi, dziesmās remdējies!" 1893. gadā, bet pirmais stāstu krājums iznāk 1903. gadā. Savukārt pazīstamākais prozas darbs droši vien ir 1927. gada "Jaunie Indrāni". 1934. gadā, atzīmējot literāta 60. dzimšanas dienu, izdevums "Dienas Lapa" jubilāru atzina par piederošu "latviešu literatūras konservatīvajam spārnam", tajā pašā laikā "viņam nevar liegt lielāku toleranci arī pret citu uzskatu paudējiem, kādas nav daudziem citiem Līgotņu Jēkaba gara tuviniekiem". Gan laikabiedri, gan nākamās paaudzes kā vislielāko autora nopelnu atzinušas devumu latviešu literatūras vēstures tapšanā. 1906. gadā iznāca Apsīšu Jēkaba "Latviešu literatūra", 1908. gadā – "Latviešu literatūras vēsture". Tādējādi viņš praktiski pirmais sāka krāt un apkopot izdevumos literatūrvēsturiskus materiālus, izdot atsevišķiem autoriem – Auseklim, Kronvaldu Atim, Krišjānim Baronam, Jānim Porukam – veltītas grāmatas, kas gadu desmitiem kalpojušas un kalpo par kultūrvēsturisku biogrāfisko izziņu un interesantu dzīves detaļu avotu. Vēstures pētījumos nereti ir atsauces arī uz viņa 1925. gadā izdoto faktiem bagāto apskatu "Latvijas valsts dibināšana". 

Padomju okupācijas varai iestājoties, ne bez Andreja Upīša līdzdalības, izrādījās, ka Līgotņu Jēkabs, kam bija jau 66 gadi, pasludināms par "tautas ienaidnieku". Viņu deportēja 1941. gada 14. jūnijā. 

Pēc nepilna gada literāts 1942. gada vasarā nomira Permas novada Soļikamskas rajona Usoļjes nometnē. Viņa darbus aizliedza un izņēma no bibliotēkām. Ja viņa vārdu pieminēja, tad tikai garāmejot, nereti nosaucot par "konjunktūristu" vai "ulmanistu". Latvijas kultūrvēsturē Līgotņu Jēkabs pilnvērtīgi atgriezās tikai 20. gadsimta 80. gadu beigās.

Latvijas Sargs, 1924. gada 24. aprīlī

Krievijas gars. 16. aprīlī pēc darba beigšanas ar savu biedri iegājām īsi pēc pulksten 6 cepuru darbnīcā Avotu ielā 23-b nopirkt pa cepurei. Daudz pircēju dēļ bij drusku jāuzgaida. Te veikalā ieradās 7. policijas iecirkņa ierēdnis un krievu valodā uzsauca, kādēļ tirgojamies pēc noteikta laika. Aizrādījām latviešu valodā, kas mūs spieda palikt veikalā arī pēc noteiktā laika, bet ierēdnis visu laiku turpināja sarunu bargā krievu valodā. Nesaprotama tāda liela krievu valodas mīlestība. Pēc mūsu domām, Latvijas valstī tā ierēdņa pienākums lietot tikai valsts valodu. Svešas valodas prašana ir laba lieta, bet lietot to, izpildot dienesta pienākumus, nav pielaižami: komisāru valoda jānoliedz, komisāru gars jāizdzen. Jaunajam prefektam derētu griezt vērību uz šādām parādībām.

Aptauja

Par kuru tēmu LASI.LV vēlētos uzzināt un lasīt vēl vairāk?

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, Twitter, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.