Noslēpumainās un nežēlīgās holeras parādīšanās 19. gadsimta Eiropā ienesa apjukumu un māņticīgas bailes. Slimība pļāva gan bagātos, gan nabagos, un ilgi neviens nesaprata, kas to izraisa, kā to novērst. Klīda visdažādākās baumas, dzima absurdas teorijas. 19. gadsimtā sērga paspēja vairākkārt pārstaigāt arī Latvijas teritoriju. Un, izrādās, daudzi mūsdienu sadzīvē ierasti paradumi nāk tieši no holeras laikiem.

Ierašanās

Holeras izlaušanās no vēsturiskās mītnes vietas Indijā un Dienvidāzijā un nonākšana Eiropā 19. gadsimta sākumā bija eiropiešu maksa par Indijas kolonizāciju un transporta un tirdzniecisko sakaru aktivizēšanos ar dienvidu zemēm. Jūrnieki, karavīri, tirgotāji, kuri atgriezās no Indijas, paši un ar precēm, ar pārtiku atnesa līdzi agrāk nezināmās slimības dīgļus, kas, sagaidījuši labvēlīgus apstākļus, daudziem lika atcerēties ”melnās nāves” šausmas viduslaikos.

Eiropā holera jeb ”kolēra”, jeb ”kolieris”, kā to toreiz sauca, iekļuva pa dažādiem ceļiem. Viens no tiem veda cauri Krievijai, kur impērijas dienvidu apgabalos plaša epidēmija sākās 1830. gadā. Baltijas guberņas holera tradicionāli apmeklēja vasarās, bet tas jau bija vēlāk, kad visi tam laikus gatavojās. Slimības parādīšanās Rīgā 1831. gada 8. maijā bija pārsteigums, un ne velti daudzi nostāsti par holeru nāk tieši no Latvijai pirmās epidēmijas laikiem.