Kāda neveiksmīga franču revolūcija

Tos, kuri guvuši maksimāli izdevīgu labumu saistībā ar trulo un asiņaino 1. Pasaules karu, lielā mērā var noteikt arī pēc tā, cik daudz iedzīvotāju tajā gājis bojā. Šajā ziņā saraksta augšgalā ir Krievijas un Osmaņu impērija, kur, kā aplēsuši pētnieki, bojā gājuši aptuveni pa trim miljoniem katrā no minētajām pusēm. Trešo un ceturto vietu šajā skumjajā sarakstā ieņem Vācija ar mazliet vairāk par diviem miljoniem upuru un Austroungārija – mazliet mazāk par diviem miljoniem. Piektajā vietā ierindota Francija, kas zaudējusi aptuveni pusotru miljonu savu iedzīvotāju. Savukārt šo karu faktiski iniciējusī Britānija zaudējusi aptuveni 700 000 savu iedzīvotāju, bet potenciāli vislielāko ekonomisko labumu no šā kara guvušās ASV vispār “tikušas sveikā cauri” tikai ar aptuveni 100 000 savu cilvēku bojāeju.

Sarajevas incidents kā diagnoze

Atentāts Sarajevā.

Foto: No arhīva

Par notikumu, kas formāli izprovocējis 1. Pasaules kara sākumu, pieņemts uzskatīt Austrijas erchercoga Franča Ferdinanda noslepkavošanu atentātā Sarajevā. Nopietniem pētniekiem īpaši lielas šaubas neraisa fakts, ka patiesais iemesls tomēr bija Vācijas kā jūras lielvalsts pārāk droša nostabilizēšanās, tādējādi radot apdraudējumu Anglijas koloniālajai dominēšanai dažādās pasaules malās okupētajās zemēs. Vēstīts arī par to, ka savā ziņā vismazāk jebkādu saprotamu iemeslu iesaistīties šajā karā esot bijis Krievijas impērijai un lielā mērā arī Francijai, lai gan pēdējās sabiedrībā valdīja pietiekami spēcīgi revanšistiskie noskaņojumi saistībā ar vēlmi atgūt Elzasu un Lotringu, bet visādi citādi nekādas neizbēgamas acumirklīgas nepieciešamības iesaistīties karā ar Vāciju viņiem nebija, varbūt vienīgi izņemot pienākumu pret sabiedrotajiem tā dēvētajā Antantes blokā jeb Trejsavienībā (Britānija, Krievija, Francija).

Situāciju vēl krietni sarežģīja arī tas, ka praktiski visās Eiropas lielvalstīs jau pastāvēja ļoti nopietns iekšējais konflikts – kā to formulējuši marksisma pamatlicēji, bija nobriedušas nepārvaramas ražošanas līdzekļu īpašnieku un ražošanas spēku pretrunas. Iesīkstējušās valstu valdības jutās pārliecinātas, ka šo problēmu spēs novērst ar jauna globālā kara palīdzību. Taču strādnieku šķiras virsvadītāji, tajā skaitā arī franču proletariāta kustības līderi, vairāk nekā labi saprata, kas būs tie, kam nāksies doties pretim lodēm un durkļiem, tāpēc ne mirkli nekvēloja ne sajūsmā, ne arī vēlējās pilnībā labprātīgi mesties propagandistu uzpūstā un ne īpaši pārliecinošā patriotisma dvingā.

Franču sociālistu līdera Žana Žoresa bronzas biste.

Foto: Shutterstock / Latvijas Mediji

Divus mēnešus pirms Francijas iesaistīšanās karā valstī sākās plašas un vērienīgas pretkara demonstrācijas, un liela daļa franču tautas dzīvoja cerībā, ka šos protesta uzplūdus savā kontrolē un vadībā pārņems strādnieku kustības vadītāji, kas faktiski jau patiešām it kā bija tam sarosījušies, taču 1914. gada 31. jūlijā notika franču sociālistu līdera Žana Žoresa slepkavība, pēc kā, jūtot, ka vara ne tikai nepasargās viņus pašus, bet faktiski pati arī ir reāls dzīvības apdraudētājs, praktiski visi pārējie šīs partijas vadītāji izlēma labāk tomēr sadarboties ar buržuāziju.

1914. gada augusta pašā sākumā sākās masveida mobilizācija, savukārt jau tā paša mēneša beigās franču armija uzsāka uzbrukumu Lotringai. Tiesa, šī operācija nebija īpaši labi sagatavota, tā piedzīvoja totālu izgāšanos, turklāt tam sekoja vēl arī virkne citu ļoti nesekmīgu franču armijas operāciju. Lai kā arī būtu, bet 

līdz 1914. gada novembrim visa Francijas ziemeļaustrumu daļa, kas bija tās rūpnieciski visattīstītākais rajons, kļuva par skarbas karadarbības arēnu. 

Turpmākos trīs gadus franču stāvoklis pakāpeniski tikai pasliktinājās: katrs frontē aizvadītais mēnesis aizvien sajūtamāk novājināja valsts ekonomiku un tās rīcībā esošos resursus, ieskaitot arī cilvēku resursus. Ap to laiku frontē bojāgājušo franču kopējais skaits jau bija pārsniedzis miljonu, un to jau vairs nevarēja noslēpt ne ar kādiem propagandas meliem un ekvilibristisku plātīšanos, un franču strādnieku kustības aktivitātes atkal sparīgi atsākās.

Drosme pamazām atkal pieaug

1917. gada pavasarī un vasarā franču strādnieki jau bija kļuvuši pavisam drosmīgi un apņēmīgi: maijā visaptverošos streikos piedalījās vairāk strādnieku nekā iepriekšējos 33 mēnešos kopā, un jūnijā jau arī šis daudzums bija dubultojies. Iepriekš galvenie streikotāju lozungi pauda par darba algas paaugstināšanu un darbadienas garuma samazināšanu, taču līdz 1917. gadam prasības jau iemantoja aizvien dziļāku politisko nokrāsu, un tagad franču strādnieki jau pieprasīja savai valdībai beigt karu.

1917. gada 1. maija streiks aptvēra praktiski visus Francijas rūpnieciskos centrus: streikoja militārās rūpnīcas, fabrikas visā Luāras baseinā un pilsētās Sentetjēnā, Firmini un Senšamonā. Lielas nekārtības izcēlās arī Parīzē un citās valsts lielākajās pilsētās, pilnībā savu darbību jau bija apturējušas vairākas automobiļu rūpnīcas, nestrādāja arī daudzi tekstilrūpniecības un ādas apdares uzņēmumi. Turklāt kādā brīdī tradicionāli protestējošajiem un streikojošajiem vīriešiem pievienojās negaidīti liels daudzums sieviešu, kurām iepriekš bija nācies pie darbagaldiem uz laiku aizstāt streikojošos vīrus. 

Šie izteiktie pretkara mītiņi un demonstrācijas nereti noslēdzās ar asiņainiem demonstrantu kautiņiem ar policiju, un cietušie tad bija abās pusēs.

Kādā brīdī valdība jau bija spiesta iesaistīt koloniālo karaspēku – citādi vairs praktiski nebija iespējams savaldīt un izklīdināt protestējošās masas. Vēstīts, ka, piemēram, no Vjetnamā dzimušajiem izveidotās anamītu karaspēka daļas pakļāvās franču militārajai vadībai un atklāja reālu uguni pa citādi nesavaldāmajiem demonstrantiem Besjēra bulvārī, kā rezultātā bija daudz bojāgājušo, ieskaitot arī sievietes. Kādā brīdī visiem bija skaidrs, ka situācija sāk pārliecinoši izslīdēt ārpus kontroles zonas.

Ierakumos dzimušie dumpinieki

Tostarp ieilgušā 1. Pasaules kara frontē stāvoklis kļuva aizvien drūmāks. 1917. gada aprīlī jaunais franču armijas virspavēlnieks ģenerālis Nivels vienkārši pameta savā ziņā Rietumu frontes karaspēku, kas vēl nebija atkāpies no Somnas un Verdenas, tādējādi piespiežot tam mesties virknē pašnāvniecisku, nevajadzīga izmisuma pārpilnu uzbrukumu, kam sekoja liels daudzums pilnībā bezjēdzīgu upuru. Bet pirmajās maija dienās pēkšņi sāka dumpoties citas karaspēka daļas, piemēram, 2. kājnieku divīzija kategoriski atteicās mesties kārtējā pavēlniecības izplānotajā uzbrukumā ar pilnībā neskaidriem nolūkiem un motivāciju. Drīz šo karavīru protestam jau pievienojās vēl sešu vienību ievērojamas daļas. Kā tas izpaudās? Karavīri vienkārši sabotēja priekšnieku pavēles, proti, viņi vai nu palika savās vietās ierakumos, bet atteicās doties uzbrukumā, vai arī vispār nemaz neizgāja kaut kādās pozīcijās. Tostarp vēstīts, ka ap to laiku vismaz 30 000 franču armijas karavīru bija arī vienkārši dezertējuši...

Ģenerālis Anrī Filips Petēns 1917. gada maijā kļuva par franču armijas virspavēlnieku pēc tam, kad daudzas armijas priekšējo līniju vienības sacēlās pret komandieru pavēlēm doties uzbrukumos.

Foto: Shutterstock / Latvijas Mediji

Šāda veida noskaņojumu lielā mērā palīdzēja uzkurināt arī ierakumos izplatītās skrejlapas, kas vēstīja par Februāra revolūciju Krievijā. Aizvien vairāk franču karaspēka daļu sāka nepakļauties saviem komandieriem, bet 1. jūnijā jau vispār kāds kājnieku pulks vienkārši ieņēma pilsētu Misi-o-Buā, pēc kā karavīri paši no sava vidus izvēlējās komandierus un izveidoja jaunus ierakumus. Savukārt Suasonā militārie dumpinieki pat atklāja ložmetēju uguni pa žandarmiem, kas bija atsūtīti viņus atbruņot. 

Ģenerālis Petēns, kurš vispavēlnieka amatā bija nomainījis Nivelu, atzina, ka par valdībai pilnībā neuzticamiem kļuvusi vismaz puse franču armijas divīziju karavīru.

Frontes pozīcijās aizvien biežāka parādība bija tā dēvētā “brāļošanās” ar pretinieku, visviet masveidā parādījās izkārti sarkanie karogi, skanēja lozungi “Nost ar karu!” un “Lai dzīvo krievu revolūcija!”, un krietni apjukuši un pat saminstinājušies jutās arī daudzi virsnieki. Atsevišķās franču armijas daļās sāka veidoties karavīru padomes, kuras aktuālajā krievu manierē dēvēja par les Soviets, bet mītiņos oratori jau braši uzstājās ar kvēlām runām par nepieciešamību Francijā šo karu noslēgt gluži revolucionārā veidā.

Vienlaikus praktiski visi frontes karavīri ļoti uzmanīgi sekoja aizmugurē rīkotajām strādnieku akcijām. Informācija par koloniālo karaspēku, kas Besjēra bulvārī šāvis pa demonstrantiem, nogalinot arī sievietes, tik lielā mērā saniknoja karavīrus, ka divi pulki Suasonā ieņēma stacijā esošos dzelzceļa sastāvus, sakāpa tajos iekšā un uzsāka virzību uz Parīzi nolūkā tur uzmeklēt vjetnamiešus un pamatīgi sodīt. Tiesa, viņus gan ceļā apturēja un centās piespiest atgriezties savās pozīcijās, ko gan lāgā neizdevās panākt, taču katrā ziņā tieši viņi līdz Parīzei tā arī nenokļuva.

Militārās vēstures pētnieks Gijs Pedrončini, kurš šo specifisko jautājumu pamatīgi pētījis pagājušā gadsimta 60. gados, apgalvojis, ka šāda veida dumpinieciska viļņošanās aptvērusi vismaz 40% franču kājnieku divīziju. Tostarp pastāvošajai varai pietiekami lojāli izrādījušies smagās artilērijas pulki un kavalēristi, un ar to būtībā tad arī bijis pietiekami, jo tieši ar šo spēku palīdzību pavēlniecībai izdevies apspiest nemierus armijā. Par šīs apspiešanas visskarbāko piemēru parasti dēvē krievu ekspedīcijas korpusa nošaušanu Lakurtini nometnē. Nogādāti uz pārformēšanu, krievi arī vairs negribēja atgriezties frontē, tāpēc izteica kategorisku vēlmi atgriezties mājās, taču viņus neviens nevēlējās atlaist, un tad viņi sarīkojuši dumpi, kā rezultātā viņus vienkārši iznīcināja franču artilērija, tieši tā – likvidēja ar lielgabaliem. Vēl var piebilst, ka franči vēlāk oficiāli vēstījuši par aptuveni desmit bojāgājušajiem, lai gan šajā faktiski kaujā, kas ilgusi četras dienas, kritušo skaits bijis mērāms vairākos simtos...

Ar dumpinieciskajiem tautiešu karavīriem franču armijas pavēlnieki apgājās tomēr krietni vien saudzīgāk, katrā ziņā franču ģenerāļi neizšķīrās apšaudīt savējos ar artilērijas lielgabaliem. Tiesa, avotos minēts, ka vispār jau esot bijuši arī tādu pavēļu precedenti, taču līdz to tiešai izpildīšanai dažādu iemeslu dēļ neesot nonākts. Pamatā visas represijas īstenotas ar žandarmērijas rokām un izmantojot karalauka tiesas, un cauri tām tajā laikā izgājuši vismaz 4000 cilvēku, no kuriem lielākā daļa notiesāta un aizsūtīta katorgā, savukārt 629 piespriests nāvessods nošaujot, lai gan vēstīts, ka gluži reāli šis sods izpildīts tikai 49 armijas dumpiniekiem.

Ienaidnieki un intereses

Vārdu sakot, tādā veidā, faktiski lāgā nemaz neizvērsusies, noslēdzās (potenciālā) piektā franču revolūcija. Daudziem pētniekiem un apskatniekiem saistībā ar to rodas jautājums: kas gan tajā reizē neļāva līdzīgos gadījumos un vispār dažādos revolucionāros apvērsumos nosacīti ļoti pieredzējušajiem frančiem gāzt kārtējo savu prettautisko iekārtu? Pausts, ka atbilde visdrīzāk meklējama divos galvenajos virzienos. Salīdzinoši visvienkāršākā ir tāda, ka tām masām, kas it kā bija gatavas iet uz barikādēm, diemžēl neatradās reālu līderu, un tas, ka tādi tamlīdzīgās situācijās patiešām ir kritiski nepieciešami, nav tikai lirisks izdomājums. Vairāk vai mazāk reāli iespējamais vadītājs Žans Žoress bija noslepkavots jau neilgi pirms kara, un tā nu bija sanācis, ka tajā laika periodā cita “Vladimira Uļjanova” frančiem vienkārši nebija.

Savukārt otra atbilde jau ir mēreni prozaiskāka, ne tik retoriski eksaltēta. Proti, mūsdienās nevienam nav noslēpums, ka tā dēvēto “krāsaino revolūciju” tehnoloģija savulaik izstrādāta Anglijā, un britu elites nolūkā likvidēt savus politiskos pretiniekus to izmantojušas vismaz jau kopš 19. gadsimta. 

Kā pauž virkne pētnieku dažādos avotos, vispār jau tieši šajā nolūkā Britānijas politiķi un tos uzturošie aizkulišu spēlētāji centās savstarpēji sarīdīt visu Eiropu un izprovocēt globālo masveida asinsizliešanas konfliktu jeb tātad gluži reālu pasaules karu, 

lai tādējādi nostiprinātu savas politiskās pozīcijas, maksimāli izvērst savu militāro ražošanu un – galvenais! – vienā paņēmienā novāktu uzreiz divus galvenos savus strauji augošos konkurentus: Krieviju un Vāciju.

Savulaik britu lords Palmerstons esot teicis skaidri un gaiši: “Anglijai nav mūžīgo draugu un mūžīgo ienaidnieku, ir tikai mūžīgās intereses.” Un tā būtībā esot absolūta patiesība, ko mūsdienās vairāk nekā prasmīgi savā arsenālā pārņēmušas arī ASV valdošās aprindas. Protams, Britānijai tajā laikā nekas nebija pret to, lai sagrūtu vēl kāda gana spēcīga Eiropas valsts, kas drīkstētu būt pat sabiedrotā (piemēram, Francija), taču tieši tajā reizē tāds variants nebija ieplānots. Savukārt Vācijā un jo sevišķi Krievijā bija ieguldīti prāvi līdzekļi, pietiekami labi sagatavoti visi vajadzīgie tā dēvētie sabiedriskās domas līderi un izveidotas pat dažādas kaujas šūniņas. Bet uz Franciju bija importēti tikai ideju “vīrusi” par vispārēju brālību un sociālo vienlīdzību, un tas faktiski risinājās pat gluži it kā pats no sevis pilnībā neatkarīgi no prasmīgiem manipulatoriem un propagandistiem – vienkārši tāpēc, ka pati koncepcija pietiekami plašām aprindām šķita tāda gaužām pievilcīga.

Visdrīzāk tieši tā iemesla dēļ jau arī neīstenojās franču sociālistiskā revolūcija, jo ārpuses spēkiem tā nešķita īpaši nozīmīga, tāpēc tajā neko neieguldīja un to neattīstīja. Bet kopumā tajā reizē franči tomēr esot ļoti bīstami nostaigājuši pa sociālā sprādziena iekšējo malu, un arī ar visu to, ka neviens viņus nekādā veidā praktiski neatbalstīja, tomēr tikai par mata tiesu nespēja pārkāpt liktenīgo līniju. Ja viņiem būtu izdevies to pārkāpt, atkal jau nevarētu zināt, kā daudz kas vispār šajā pasaulē būtu attīstījies un pie kā novedis.