Nesen publicētajā dāņu biologa Niklasa Brendborga grāmatā ar mēreni pagaru nosaukumu, kura būtība pauž par principiālu iespēju dzīviem organismiem tuvoties mūžīgai dzīvošanai, pamatā vēstīts par zinātnisko šā jautājuma skatījumu, un tas paužot, ka vismaz cilvēkam pagaidām gan neesot iemesla lieki sacerēties par to mūžīgo dzīvošanu. Grāmatu veido trīs daļas: par ilgdzīvotājiem dabā, par atklājumiem saistībā tieši ar cilvēku un par dažādiem potenciāli iespējamiem veidiem, kā tomēr varētu mēģināt uzturēties šajā pasaulē maksimāli ilgi, un daudziem citiem faktiem.
Haizivis un vaļi
Ir kāds gigantisks ūdens radījums, kas ikdienā uzturas zem Grenlandes jūras ledus gabaliem klātās virsmas. Tā garums sasniedz septiņus metrus, un tas pārvietojas ar 2,7 kilometrus stundā lielu ātrumu, kas, protams, ir salīdzinoši ļoti neliels. Tā latīniskais nosaukums ir Somniosus microcephalus jeb, burtiski tulkojot, “mēnessērdzīgais ar nieka smadzenēm”. Vēl to mēdz dēvēt arī par Grenlandes polāro haizivi jeb vienkārši par Grenlandes haizivi. Par spīti faktiskajam lēnīgumam un “plānajam” prātiņam, šīs haizivs kuņģa saturā esot atrastas arī jūras kotiku, ziemeļbriežu un pat polārlāču atliekas!
Pētnieki pauduši ļoti vienkāršu loģiku: šis ūdens dzīvnieks nekur nesteidzas gluži vienkārši tāpēc, ka tam patiešām nekur nav jāsteidzas, jo laika vienmēr ir pārpārēm. Proti, tas vienkārši dzīvo salīdzinoši ļoti ilgi. Esot zināms, piemēram, kāds mūsdienās joprojām eksistējošs eksemplārs, kuram tajā laikā, kad kaut kur aptuveni tā dzimtajos ziemeļu apgabalos nogrima leģendārais supertvaikonis “Titāniks”, bija jau... 286 gadi. Šodien šai konkrētajai haizivij esot jau vismaz 390 gadi, turklāt pētnieki uzskata, ka tā šajā pasaulē nodzīvos vēl ne mazāk par gadsimtu.
Nevarot apgalvot, ka Grenlandes haizivs ikdienā piekopj absolūti bezrūpīgu dzīvesveidu. Piemēram, tās acīs mīt kāds īpašs parazīts, kas pakāpeniski tai atņem redzesspēju. Turklāt, arī par spīti iespaidīgajiem izmēriem, šai haizivij tāpat kā visām tā dēvētajām nerūpnieciskajām zivīm ir vismaz viens nopietns ienaidnieks, proti, islandieši, kuru ēdienkarti vēsturiski teju vai pilnībā veido tikai zivis. Tostarp var piebilst, ka Grenlandes haizivs gaļa sevī satur arī pietiekami lielu daudzumu indīgā trimetilaminoksīda, un cilvēks, kurš to ieēdis, jau drīz sāk sajust ļoti spēcīgu galvas reiboni, ko dēvē par “haizivs reibumu”. Taču islandiešus tas nav atturējis, jo viņi, par lielu nelaimi Grenlandes haizivīm, atraduši dažādus līdzekļus šīs problēmas efektīvai pārvarēšanai...