Cik labs atgādinājums – groziņš, duncīt’s, zābaciņi, un mežā iekšā! To jau tu saproti, ka lasīt un lietot drīkst tikai tās sēnes, kuras tiešām droši pazīsti. Noteikti pievērs uzmanību arī vietai, kur grasies sēņot. Sēnes kā tādas švammītes no apkārtējās vides uzsūc visu – gan mums vērtīgās, gan kaitīgās vielas. Ievāc tikai veselas, nebojātas sēnes. Un vecuma diskriminācija šeit būs tieši vietā – ņemam jaunas un spraunas, bet tās, kam pāri pusmūžam, atstājam mežā.

Smagā "meža gaļa"

Daudzās valodās sēnes dēvē par “meža gaļu”, “vienkājas gaļu”. Ļaudis izsenis ir pamanījuši, ka sēnes ir smaga barība. Vēders ilgi pilns, kā būtu gaļu saēdies. Sēnes kā uztura produkts laika gaitā ir gan cildinātas, gan nežēlastībā kritušas. Laikos, kad ļaudīm grūtāk klājas (kara, pēckara gadi, lielas finansiālās krīzes), sēnes tika cildinātas kā nozīmīgs uzturvielu avots. Vēlāk izpētīja, ka kaloriju, olbaltuma u. c. “lielo” uzturvielu sēnēs nav daudz, turklāt grūti uzņemams. Bet kopš 2000. gadu sākuma un pavisam neseniem gadiem sēnes ir pastiprināti nonākušas zinātnieku redzeslokā. Tagad mēs tās varam godāt par funkcionālo uzturu. Tās ir nozīmīgs minerālvielu, t. sk. mikroelementu, vitamīnu un dažādu (no sugas atkarīgu) bioloģiski aktīvo vielu avots. Un, kas ir patīkamākais, – daudzas no šīm vielām šķīst ūdenī un iztur karstumu.