Dažādās formās par teroristiskiem dēvējami grupējumi pastāvējuši jau kopš senatnes, izveidojoties un nostiprinoties sociālās varas hierarhijai. Taču, ja tolaik to mērķis bija galvenokārt iedibināt līdzsvaru un piezemēt dažādas nelāgas varas izpausmes, tagad tas izvērties stihiski neapvaldāmā, neparedzamā, iznīcinošā spēkā.
Dunčmetēji un hašiša smēķētāji
Viens no agrīnākajiem teroristiskajiem grupējumiem ir seno jūdu sikariju jeb “dunčmetēju” sekta, kas darbojās Jūdejā 1. gadsimtā. Sektas locekļi “specializējās” to ebreju augstmaņu pārstāvju nogalināšanā, kuri iestājās par mieru ar romiešiem un novērsās no “vienīgās patiesās” reliģijas un nacionālajām interesēm, iesaistoties kolaboracionismā ar romiešu varu. Kā ieroci sikariji izmantoja dunci vai īsu zobenu – “sik”. Tie bija ekstrēmiski nacionālisti, kas vadīja sociālā protesta kustību un noskaņoja apakšslāņus pret hierarhiju, un šajā nozīmē bija mūsdienu radikālo teroristisko organizāciju paraugs.
Sikariju darbībās izpaudās reliģiskā fanātisma un politiskā terorisma apvienojums: mocībās viņi saskatīja kaut ko prieku nesošu un ticēja, ka pēc nīstā režīma gāšanas viņu dievs parādīsies savai tautai un atbrīvos no mocībām un ciešanām. Viņiem piemita svarīga loma jūdu sacelšanās laikā 66.–71. gadā. Un tieši viņu rīcība iekarotajā Jeruzalemē noveda pie tā, ka romieši to sagrāva.
12.2 °C
